Smarža ir tā, kas visātrāk sniedz mums informāciju par neredzamām, dažkārt vārdos neaprakstāmām lietām. Pavasara un rudens tuvošanos ar degunu jūtam ātrāk nekā ar acīm.
Smarža ir tā, kas visātrāk sniedz mums informāciju par neredzamām, dažkārt vārdos neaprakstāmām lietām. Pavasara un rudens tuvošanos ar degunu jūtam ātrāk nekā ar acīm. Tā, kā smaržo augusta beigu rīti un vakari, smaržo rudens tuvošanās. Sava smarža Ziemassvētkiem, sava Jāņu laikam. Katrai telpai sava smarža, katram cilvēkam. Viena – dabiskā, cita mākslīgi radītā.
Varam neredzēt ne liliju, ne sastāvējušos atkritumu spaini, bet nav tā, ka tas, ko neredzam, neietekmē mūsu sajūtas. Deguns ir labākais ziņnesis. Tas brīdina arī par svešu smaržu uzmācību. Viens no veidiem, kā psiholoģiski paplašināt savu personīgo telpu, ir lietot spēcīgas smaržas. Tā tiek ierādīta sev lielāka teritorija. Cilvēks savas robežas var nospraust arī citādi – ar žestiem, vārdiem, balss toni. Tomēr nereti visspēcīgāk ikdienas situācijās darbojas tieši smarža, neredzama, bet klātesoša. Un tā arī visilgstošāk saglabājas atmiņā, zibenīgi atsauc konkrētas situācijas, vietu, laiku, cilvēkus neatkarīgi no tā, grib to vai ne.
Turpmāk – triju sieviešu sarunas pieraksts.
Tā smaržo vīrietis, tā – vecmāmiņa
“Smaržu pudelīte, kas nopērkama veikalā, pārāk daudz emociju un izjūtu neizraisa. Es atceros smaržu, kas bija manai vecmāmiņai. Īpaša smarža, kas citam varbūt var likties kā smaka. Kad nesen pārkrāmējām vectēva mantas, pēkšņi sajutu vecāsmātes smaržu tajās, kaut viņa sen mirusi. Bildi var nesalikt. Var neatcerēties, kur tajā dzīvoklī kas stāvēja, bet smarža paliek atmiņā. Tomēr to visgrūtāk raksturot. Smarža noliek acumirklī citā laikā, citā telpā, situācijā. Redzes atmiņa tik zibenīgi nenostrādā. Līdzīgi ir arī ar skaņu, bet tomēr ne tik īpaši.”
Smaržu dāvināšana – riskanta lieta
“Dažkārt, izvēloties smaržu, lietoju terminu – tā smaržo pēc vīrieša. Jo man liekas, ka tā viņam jāsmaržo. Bet citai liekas, ka vīrietim jāsmaržo citādi. Ne velti pudelīšu ir desmitiem.”
“Smaržu dāvināšana ir riskanta lieta. Nekad nevar zināt, vai dāvinātājs priecājas no sirds. Man ir rožu eļļa, ko uzdāvināja viens mūks. Tas ir kaut kas tāds, ko nevar vārdos pateikt. Viens mazs pieskāriens pierei, un ir. Bet tad es to iepilināju eļļas lampiņā. Iznāca neglābjams aromāts. Lampiņa sasūkusies ar citām eļļām.”
“Ir smaržas, kas rada kaifu, – labs alkohols, cigaretes, kafija un vēl kaut kas tāds, ko nevar vārdos nosaukt. Smaržu kokteilis, kurā es ļoti labi jūtos, atbrīvojos.”
“Bet, ja cilvēks dzēris, smēķējis, viņš taču šausmīgi smird. Redz, kā no patīkamām smaržām beigās rodas kaut kas riebīgs.”
Rudenim kā nobriedušai sievietei – rūgtās
“Man tomēr – puķu smarža. Ceriņi, jasmīni, meža rozes…”
“Kad lapas kokiem raisās. Pavasarī saldākas – maijpuķītes, narcises, bet rudens pusē – rūgtākas. Dālijas, mārtiņrozes, asteres, kritušās lapas. Un sintētiskās smaržas arī – saldās domātas jaunām meitenēm, rūgtās – nobriedušām sievietēm. Bet, patiesību sakot, man nav pārāk svarīgi sasmaržoties. Sevišķi nepatīk visas sintētiskās arbūzu un meloņu smaržas, kas tagad modē. Kādreiz līdz vemšanai mani noveda “Dzintara” un kādas Francijas parfimērijas firmas kopražojums, neatceros nosaukumu. Turklāt toreiz biju saistīta ar to, ka nedrīkstēju pateikt – lūdzu, izvēlieties citu smaržu.”
Kad arābs atsvaidzina ar jasmīnūdeni…
“Kad mēs ar māsu atgriezāmies no pārgalvīgā brauciena uz Tunisiju, ilgojos pēc tām smaržām. Tur tādi īpaši jasmīni, ar kuriem rotājas vīrieši, liek tos aiz ausīm. Nokļuvām vienā arāba mājā. Saulē sakarsušas arābs mūs ieveda guļamistabā… Bija apjukums – kas tagad notiks. Labi, ka bijām divatā. Bet viņš nocēla no skapja trauku, kas pildīts ar jasmīnu ūdeni un ierīvēja mums miesu ar to. Sajūta bija fantastiska. Smaržojām brīnišķīgi.”
“Redz, smarža nosaka apstākļus. Apkārt viss var būt bezgalīgi skaists, bet, ja tur smirdēs, neko nevarēsim izbaudīt. Ienākot pat visvienkāršākajā telpā, vissvarīgākais ir patīkama smarža. Bet katram ir citāda patika. Tagad aktuāla ir saruna, ka, rīkojot pasākumus, aizmirstam, ka cilvēkam ir arī tāda maņa. Liekam uzsvaru tikai uz to, ko redzēs un dzirdēs. ”
“Smirdošo mietiņu” un svaiga vēja dialogs
“Vai vējam ir smarža? Jā, tas smaržo. Viss smaržo. Kaut vai salīdzinot Jelgavas ielas pirms un pēc lietus. Smaržo. Gaiss kļūst tīrāks un smaržīgāks. Ūdenim ir smarža. Ūdens tuvums rada smaržas. Ezers, jūra, aka, strauts.”
“Ir smaržas, ko nevar izskaust. Vecai mājai ir savs aromāts. Ja vien nenoplēš līdz pamatiem, kaut kas saglabāsies.”
“Bet Abavas baltmaize… Man gribas iebāzt degunu tajā maizē. Man patīk arī rupjmaizes smarža, bet tas nav tā.”
“Vai esat redzējuši tos kvēpināmos “smirdošos mietiņus”, kas smaržo pēc rupjmaizes vai āboliem? Nē. Smaržo pēc Indijas, Tibetas, ziloņiem un visa cita. Bet man nepatīk svešas smaržas. Nesaprotu, kāpēc man te, Zemgales laukos, vajadzētu kādu nepazīstamu smaku. Smaržām jāsadzīvo ar vidi. Man patīk, ja pirtī uz akmeņiem uzlej alu, dabiskas smaržas – ne tikai burkāna, bet arī apelsīna un banāna –, bet tie kociņi ož pēc nezin kā. Es pat tām pārdotuvēm eju garām ar līkumu. Slikta dūša paliek. Nesaprotu, kā to visu var kvēpināt.”
“Maģiski uzbāzīgas. Tās mani it kā izstumj no telpas, iedzen stūrī un liek justies tā, it kā es nebūtu savā vietā. Kad mašīnās smaržīgās eglītes sakarinātas, man ir slikta dūša. Iepriekšējais šoferis “saldināja” braucamo. Pēc mana lūguma noņēma, bet, ikreiz, kad kāpu mašīnā, saspringu, – tā smaka turējās. Izrādās, viņš noņēmis eglīti, pielicis citu veidojumu, kas smirdēja tikpat briesmīgi, bet es nezināju, no kurienes tās šausmas rodas.”
Tāpat kā suņiem – visvienkāršāk ir saostīties
“Katram cilvēkam sava smarža. Pat, ja mīļotais cilvēks nav nomazgājies, tā smaka neliekas pretīga. Man šķiet, ka smaržai ir lielāka nozīme nekā daudz kam citam, kam apzināti pievēršam uzmanību.”
“Laba smarža ir kā atpazīšanas zīme. Ja tās nav, tad nav nekā. Vispirms ir smarža un tikai tad mīla. Vispirms iepatīkas smarža. Tikai mēs to apzināti nefiksējam.”
“Tad tu domā, vispirms jāpaož, vai īstais?”
“Tā ir. Sava vīra spilvenu esmu ostījusi. Goda vārds. Viņa nav mājās, paožu spilvenu. Tik tuva, laba smarža. Labākais veids, kā remdēt dusmas. Tev nepatīk, ko viņš ir pateicis? Aizej pasmaržo spilvenu un nomierinies – tavs cilvēks.”
“Ne velti tautas valodā saka – viņi saostījās.”
“Dzīvnieki taču tikai pēc smakas cits citu atrod. Mēs domājam, ka mums svarīgs intelekts, sarunas, kopīgas intereses, bet izrādās – smaka. Jāšķiras tāpēc, ka viens otru nav savlaicīgi paoduši. Un cilvēks ar savu intelektu iebrauc grāvī.”
Vai mūsu smarža mainās atbilstoši garastāvoklim?
“Guļamistabā vislabākā ir tīra gaisa un svaigu palagu smarža.”
“Iedomājies, ka pasaka – man nepatīk, kā tu smaržo.”
“Neviens taču nevar izmainīt savu smaržu. Man liekas, šī tēma vienreiz bija Dāvida šovā vai kur citur. Tieši par šādu gadījumu. Izšķiras partnera smaržas dēļ.”
“Būtu laiks pētījumam par smaržām. Piemēram, kā cilvēki smaržoja, kad satikās, un kā vēlāk, ja radušās nopietnas attiecību problēmas. Ticami, ka mūsu ķermeņa smaržas mainās atbilstoši garastāvoklim. Arī neatrisinātas, ilgstoši uzkrātas problēmas var izraisīt kādas smaržas.”
“Ja cilvēkam ir priecīgs garastāvoklis, viņš smaržo labāk. Kad cilvēks ir iemīlējies, ir priecīgs, viņš smaržo jauki.”
“Nomāktība, neapmierinātība rada citu smaržu. Ja es to saprotu, bet joprojām gaužos, cik viss ir slikti un ka nekas dzīvē nenotiek, tad nekas cits neatliek, kā smirdēt vai mainīt savu attieksmi un arī smaržu.”
“Jā, man liekas, ka garastāvoklis ietekmē smaržu. Agrāk par to nebiju domājusi. Šī tēma vēl jāattīsta. Līdz šim to vārdos nekad nebiju formulējusi.”
“Erotisks noskaņojums – viena smarža, dusmas, nomāktība – cita. Vispirms ir garastāvoklis un tad smarža.”
Jāsāk smaržot un domāt skaisti.
