Galvaspilsētas rāte pēdējā laikā kļuvusi jutīgāka par biržu indeksiem un pakļauta virknei pārbaudījumu, kas varēja būt letāli tās pastāvēšanai šā brīža veidolā.
Galvaspilsētas rāte pēdējā laikā kļuvusi jutīgāka par biržu indeksiem un pakļauta virknei pārbaudījumu, kas varēja būt letāli tās pastāvēšanai šā brīža veidolā. Par strīdus āboliem nekļuva sponsoriem piešķiramā atļauja kārtējā stikla debesskrāpja sliešanai vai pilsētas naudas lādes pārdale. Sākotnēji draudīgs šķita varavīksnes krāsu karogus vicinošu, maigu ļaužu pulciņš, kas savas netradicionālās seksuālās tieksmes bija nolēmuši afišēt publiskā gājienā pa galvaspilsētas centra ielām.
Sākotnēji atļautā geju un lesbiešu “čupošanās” pēc augstākās izpildvaras spiediena pēkšņi tika aizliegta ar vienkārši idiotisku argumentāciju – seksuālo minoritāšu gājiena laikā iespējamas provokācijas un nekārtības. To dzirdot, jāgatavojas, ka drīzumā netiks atļautas nekādas pilsētas mēroga Jāņu vai Neatkarības dienas svinēšanas, to pamatojot ar tautiešu graujošo uzvedību, jēgas pārdzeršanu, stikla taras plēšanu un dabisko vajadzību kārtošanu tam nepiemērotās vietās.
Tālākie notikumi palielināja plaisu Rīgas Domes koalīcijā, un mācītāju partija lēma radikāli – uzreiz ķerties pie pilsētas izpilddirektora un mēra rīklēm (lasi – krēsliem). Pēc neveiksmīgā uzlidojuma amatpersonu gāšanas iniciatoru – Latvijas Pirmās partijas (LPP) – uzstājīgums kā nebijis pagaisa zilajās tālēs. Norijot fiasko krupi, LPP upurēja savu formālo līderi un Rīgas vicemēru Lujānu, kas, “labprātīgi uzņemoties politisko atbildību”, atteicās no deputāta mandāta. Notikumu kontekstā nav grūti saprast, ka šis pompozais solis “godavīram” un viņa partijai bija kā zemē rakta sēkla, kam branga raža būtu jādod 9. Saeimas vēlēšanās.
Kārtējai intrigu izrādei beidzoties, pēdas sabiedrības apziņā atstāja tā daļa, ko tautā mēdz apzīmēt ar debesjuma krāsu. To ar nevajadzīgu ažiotāžu veicināja homoseksuāļu pretinieki, pievēršot uzmanību tieši pretējai frontei, kas, sajūtot drošību aiz policistu ķēdēm, nekautrējās saviem aprējējiem provokatīvi veltīt pa amerikāniski nepieklājīgai vidējā pirksta kombinācijai, vēl vairāk pastiprinot savu nelabvēļu lamu izvirdumu, kas verbāli “minoritātes” padarījuši teju par valsts pastāvēšanas galveno draudu.
Par mierīgākām dienām rātskungi var tikai sapņot. Kā nebeidzams vīruss Rīgas mērijā plosās ieilgusī nespēja ar saprātīgiem nosacījumiem paplašināt valdošo koalīciju, atstājot sevi lūdzēju lomā, kas balsojumos spiesti veģetēt uz atsevišķu opozicionāru labvēlības rēķina. Strupceļā nonācis kārtējais rātskunga Aksenoka mēģinājums vietas koalīcijā pāris prokrieviskajiem politiskajiem spēkiem – apvienībai “Dzimtene/LSP” un partijai “Jaunais centrs” – notirgot pret izdevīgiem amatiem pašvaldības uzņēmumos. Sākumā it kā atbalstīto ieceri pēkšņi par nederīgu atzinuši “tēvzemieši”, kas vismaz Rīgā par nepieņemamu uzskatījuši spēlēt vienā komandā ar ideoloģiski pretējiem politiskajiem spēkiem. Ārpus Rīgas nacionāļu principialitāte gan pamazām bālē. Arī otra kombinācija – savā kompānijā uzaicināt sociāldemokrātus – ir lemta neveiksmei, jo Tautas partija jau izsenis sludinājusi, ka vienā komandā ar “sociķiem” neies. Pa starpai izskanējusi arī doma politisko arēnu papildināt (potenciālo partneru labad?) ar vēl vienu vicemēru.
Šķiet, ka galvaspilsētas dome vismaz līdz nākamajai politiskās biržas tirdzniecības sesijai tā arī paliks pašvaldība ar krietni traucētu lemtspēju, kur vajadzības gadījumā opozicionāri bez pūlēm varēs “noraut” kārtējo domes sēdi. Jo nav šaubu, ka (ja vien neatgadīsies kāds neparedzēts pavērsiens) Rīgas mēra iecerei par valdošo rindu papildināšanu ar kreisā flanga grupējumiem tuvākajā nākotnē nebūs lemts īstenoties, un tādējādi pozīcijai, gluži kā apburtā lokā ieskautai, atliks vien zīlēt kafijas biezumos, ko iesākt ar sarkanzili oranžo (a)politisko Rīgas mozaīku.
