Pēc vasaras trakulībām un atpūtas ir klāt laiks, kad daudzi bērni sāks mīt ikdienas taku uz skolu.
Pēc vasaras trakulībām un atpūtas ir klāt laiks, kad daudzi bērni sāks mīt ikdienas taku uz skolu. Vieni to darīs pirmo reizi mūžā, bet citiem ceļš jau iestaigāts. Skola, skolotāji, jauni draugi un varbūt arī nelabvēļi – tas viss mazajiem cilvēciņiem būs jāiepazīst, un tieši no tā, kā veidosies attiecības ar pedagogiem un klases biedriem, būs atkarīgs, vai bērns uz skolu ies labprāt vai arī meklēs šaubīgu draugu kompāniju. Par to, kā sagatavoties mācību gadam un kas būtu jāzina vecākiem un skolotājiem, lai bērni un pusaudži iemācītos dzīvot šajā pasaulē, stāsta Jelgavas Pašvaldības policijas Bērnu un jaunatnes lietu nodaļas priekšniece Oksana Ignatova.
Speciāliste skaidro, ka bieži vien sabiedrībā nācies dzirdēt, cik šausmīgi mūsdienās ir bērni, bet daudzos gadījumos vaina jāmeklē pieaugušajos. Bērna psiholoģiskās traumēšanas iemesli ir dažādi – vecāku aizņemtība darbā, nevēlēšanās iesaistīties viņa audzināšanā, bet ir arī ģimenes, kur trūkst informācijas, kā tad pareizi jāaudzina savas atvases. Nezināšana nav nekas slikts, taču situācija ir jālabo, un vecāki var meklēt izglītojošu literatūru Pieaugušo izglītības centra bibliotēkā vai arī lūgt speciālistu, tai skaitā Jelgavas Pašvaldības policijas Bērnu un jaunatnes lietu nodaļas darbinieku, palīdzību.
Galvenais – neizturēties vienaldzīgi
Sākoties mācību gadam, vecākiem jāsaprot, ka bērns ieiet jaunā vidē, kas viņu var sagaidīt gan ar patīkamiem, gan nepatīkamiem pārsteigumiem.
“Vecākiem nevajadzētu kautrēties iet uz skolu. Kopā ar bērna skolas gaitām sākas brīnišķīgais laiks, kad viņi varēs atcerēties savu mācību laiku un salīdzināt. Par to var aprunāties ar bērniem, un būs interesanti gan vieniem, gan otriem,” atzīst speciāliste. Pirmais uzdevums, kas jāpaveic vecākiem, – jāiepazīstas ar klases audzinātāju un priekšmetu skolotājiem. Vai mēs būtu gatavi bērnu uzticēt pirmajam garāmgājējam, par kuru neko nezinātu? Noteikti ne! Tāpat ir ar skolotājiem – arī viņiem bērnu var uzticēt tikai tad, ja mācībspēks kaut nedaudz iepazīts. Arī bērniem parasti ir interesanti, ko viņu vecāki domā par skolotājiem, un nevajadzētu baidīties dalīties atmiņās par saviem skolas gadiem. Pat, ja viss nav gājis tik gludi, kā gribētos.
Daži vecāki, jau vēlāk, kad pedagogi iepazīti, mēdz pie viņiem ierasties ar jautājumu: “Nu, ko tad mans huligāns sastrādājis?” Un pēc šāda jautājumu skolotājs apzināti vai neapzināti cenšas pasekot bērnam, lai nākamajā tikšanās reizē vecākiem būtu ko pateikt. Gaidītā efekta vietā iznāk defekts – pedagogs uz skolēnu skatās ar melnām brillēm, meklējot kaut ko negatīvu. Pavisam citāds dialogs veidojas tad, ja vecāki lūdz skolotājam pastāstīt par sava bērna sasniegumiem un citām labām lietām.
Ja gadījies mainīt skolu, tā jāuztver kā iespēja vecos grēkus atstāt aiz muguras, un tad atgādināt slikto ir pilnīgi nevietā.
Atšķirības starp “pierādīt” un “parādīt”
O.Ignatova uzsver, ka ir liela atšķirība starp diviem vārdiem – parādīt un pierādīt. Parādīt, protams, ir vieglāk un ātrāk, nekā pierādīt. Jāpierāda arī sava mīlestība pret bērnu, kaut vai interesējoties par viņa skolas gaitām. Ja mājās tiks pārrunāti ar skolu saistīti jautājumi, bērns vairs neuztrauksies, ka vecāki dodas uz mācību iestādi. “Daži skolotāji mēdz baidīt bērnus, ka visu izstāstīs vecākiem, taču, ja skolēns no tā nebaidīsies, draudi neko nedos,” piebilst nepilngadīgo lietu speciāliste.
Skolā veidojas bērna dzīves uztvere (tā daļa, kas netiek ieaudzināta), tāpēc ir tik svarīgi, lai viņam veidotos patīkamas emocijas. Skolēnu savstarpēji konflikti var novest pie tā, ka bērns vairs nevēlas apmeklēt skolu, sāk melot vecākiem un iesaistīties nelabvēlīgās kompānijās.
“Vajadzētu iedibināt tādu kārtību – ja bērns attaisnotu iemeslu dēļ nav skolā, vecākiem par to jāpaziņo klases audzinātājai. Savukārt, ja skolotāja šādu informāciju nav saņēmusi, viņai vajadzētu sazināties ar vecākiem,” teic O.Ignatova. Jau pirmajās skolas dienās vecākiem vajadzētu klases audzinātājai paziņot savus tālruņa numurus – gan mājas, gan darba, gan mobilā, ja tāds ir. Arī klases audzinātājai vajadzētu radīt iespējas viņai piezvanīt.
Speciāliste, skaidrojot situāciju, min kādu gadījumu. Pēdējos gados īpaši aktuāla kļuvusi bērnu aizraušanās ar datorspēlēm, un, tā kā vairums vecāku savām atvasēm tam dod naudu, viņi izmanto pat starpbrīdi, lai aizskrietu līdz tuvējam datorsalonam. Aizrautīgas spēles dēļ var gadīties nokavēt mācību stundas sākumu, un bērns baidās ieiet nodarbības vidū, tāpēc nolemj vispār to neapmeklēt. Pavisam bēdīgi, ja klases biedri vēl izsaka indīgas piezīmes. Tas viss var radīt vidi, kurā skolēns nevēlas atgriezties, un sākas regulāra stundu kavēšana. Galvenais ir šo parādību laikus pamanīt un novērst, jo pretējā gadījumā tas bērnu var novest pat uz apsūdzēto sola, jo, parādoties daudz brīvajam laikam, viņš iesaistās šaubīgās kompānijās.
Jāpiebilst, ka vecāku varu, pamatojoties uz Bērnu tiesību aizsardzības likumu, var ierobežot, ja tās ietekmē bērns tiek garīgi vai fiziski ietekmēts vai arī audzināts pretēji vispārpieņemtām sabiedrības normām. Par aprūpes pienākumu nepildīšanu (laika trūkums darba dēļ nav uzskatāms par attaisnojamu iemeslu) policija vecākus var arī sodīt, lai gan tas nav primārais mērķis. Galvenais – vecākiem jāsaprot, ka viņi nav tiesīgi kropļot sava bērna dzīvi.
Ar draugiem izšķirt – nereāli
Ja bērnam parādījušies draugi, kas nav labākais piemērs, vecāki nekādā gadījumā nedrīkstētu ar varu mēģināt viņus izšķirt vai aizliegt satikties, jo tas var radīt pretēju efektu – atvase ar draugiem laiku pavadīs, vecākiem nezinot, un mājās sāks melot.
Labākais, ko šādā situācijā var darīt, ir ļaut bērnam atvest draugus uz mājām un censties panākt, lai viņi nostājas vecāku pusē. Pietiks ar dažām uzslavām vai normālu sarunu, nemēģinot lasīt morāli. Piemēram, kompānija smēķē. Vajag mēģināt tās līderi pamudināt uz atturēšanos. Pietiks ar frāzi: “Tu nu gan varētu izturēt bez pīpēšanas!”
Normāli, ja bērns savus draugus atved mājās. Ir daudz sliktāk, ja viņi slaistās pa kāpņu telpām vai vēl nezin kur. Turklāt jaunais cilvēks var justies netaisnīgi ierobežots, jo, redz, vecāki drīkst satikties mājās ar saviem paziņām, bet viņš – ne.
Labs indikators bērna uzvedībai ir arī kaimiņi, kas, kamēr vecāki ir darbā, redz, vai pusaudzis nekavē skolu, vai viņu neapciemo šaubīgi draugi un vai viņš netraucē apkārtējo mieru. Tāpēc nevajadzētu asi uztvert, ja kāds kaimiņš atnāk sūdzēties. Tajā pašā laikā savu varu nevajag arī pārspīlēt un svešu cilvēku klātbūtnē sāk bārt atvasi. Vispirms kaimiņam ieteicams pateikt paldies par informāciju, pagaidīt, kad tas aizies, un tikai tad lūgt bērnu stāstīt, kā viss noticis. Tas sekmēs viņa uzticēšanos vecākiem.
Skolotāji arī atbild par bērnu audzināšanu
Ārpus mājas skola ir tā vieta, kur bērni pavada daudz laika, tieši tāpēc ir svarīga tur valdošā kārtība un gaisotne. Savā ziņā skolotāji kļūst bērniem par otro māti vai tēvu, un no tā, kā izveidojas šī saikne, ir atkarīgs, vai bērns skolu iemīlēs vai ne.
Pedagogu pienākumi aplūkoti Izglītības likumā un paredz, ka viņiem bērns ne tikai jāskolo atbilstoši mācību programmai, bet arī jāievēro bērna tiesības un jāsadarbojas ar skolēna ģimeni. Skolotājiem vajadzētu iepazīties arī ar apstākļiem, kādos katrs bērns dzīvo.
***
Jelgavas Pašvaldības policijas Nepilngadīgo un jaunatnes lietu nodaļa
Izveidota 1999. gada decembrī.
Līdztekus priekšniecei ir seši darbinieki.
Visiem ir pedagoģiskā izglītība.
Pērn reģistrēti 360 pārkāpumu, bet uzskaitē par atkārtotiem pārkāpumiem ir 86 bērni.
***
Skolotāju atbildība
Izglītības likuma 16.1. pants paredz, ka “pedagogs ir fiziskā persona, kurai ir šajā vai citā izglītību reglamentējošā likumā noteiktā izglītība un profesionālā kvalifikācija un kura piedalās izglītības programmas īstenošanā izglītības iestādē vai sertificētā privātpraksē”. Savukārt 51. pants paredz, ka pedagoga pienākumos ietilpst “audzināt krietnus, godprātīgus cilvēkus – Latvijas patriotus, ievērot profesionālās ētikas normas, nodrošināt izglītojamo iespējas īstenot savas tiesības izglītības iestādē, ievērot bērna tiesības un īstenot izglītības programmu sadarbībā ar izglītojamo ģimeni”.
***
Par bērnu tiesību pārkāpumiem var ziņot
Jelgavas Pašvaldības policijai – tālrunis 3028550 (dežūrdaļa), 3011100 (anonīmais tālrunis).
Jelgavas bāriņtiesai – tālrunis 3081700 vai 3081701.
Ģimenes atbalsta un krīzes centram Jaunsvirlaukas pagastā, Upeskrastos, Staļģenē, tālrunis 3053324.
Bērnu tiesību aizsardzības inspektoram – Jelgavā, Dobeles ielā 62a, tālrunis 3025878.
***
Bērnu tiesību aizsardzības likums
Vecāku pienākumi pret bērnu
1. Vecāku pienākums ir samērā ar mantisko un sabiedrisko stāvokli rūpēties par sava bērna dzīvību un labklājību, sagādāt viņam uzturu, tas ir, dot ēdienu, pajumti, apģērbu, kopt, audzināt un skolot viņu.
2. Vecāku pienākums ir sagatavot bērnu patstāvīgai dzīvei sabiedrībā, pēc iespējas respektējot viņa individualitāti, ievērojot spējas un tieksmes.
3. Vecāki ir bērna likumīgie pārstāvji. Viņu pienākums ir aizstāvēt bērna tiesības un ar likumu aizsargātās intereses.
4. Par vecāku pienākumu nepildīšanu vai vecāku varas ļaunprātīgu izmantošanu, bērna fizisku sodīšanu, kā arī cietsirdīgu izturēšanos pret viņu vecāki saucami pie likumā noteiktās atbildības.
5. Vecāku gribas izpausmēm attiecībā uz bērnu var noteikt ierobežojumus neatkarīgi no viņu uzskatiem un reliģiskās pārliecības, ja ir konstatēts, ka tās fiziski vai garīgi varētu kaitēt bērna turpmākajai attīstībai.
Vecāku tiesības ierobežot bērna brīvības
1. Bērna tiesības uz privāto dzīvi, biedrošanās un vārda brīvību vecāki var ierobežot atkarībā no viņa brieduma pakāpes, lai:
1) nodrošinātu bērna attīstību;
2) aizsargātu sabiedrisko kārtību, iedzīvotāju tikumību un veselību;
3) aizsargātu citu personu tiesības un brīvības.
2. Bērns var vērsties pēc palīdzības bāriņtiesā (pagasttiesā), ja vecāki, viņaprāt, noteikuši nepamatotus ierobežojumus vai radušās citas domstarpības viņu attiecībās.
