Pašreiz Abrenes apriņķis ir Krievijas Federācijas jurisdikcijā. Tādējādi Krievijas – Latvijas robežlīnija atbilst robežai, ko nodibināja 1944. gadā.
Pašreiz Abrenes apriņķis ir Krievijas Federācijas jurisdikcijā. Tādējādi Krievijas – Latvijas robežlīnija atbilst robežai, ko nodibināja 1944. gadā. Krievija un Latvija atzīmējušas savas savstarpējās pretenzijas 1991. gadā Starpvalstu attiecību pamatu līgumā. Kaut arī Krievija sagatavojusi robežlīguma projektu, sarunas nav nonākušas līdz robežstrīda atrisināšanai. 1994. gada decembrī abas valstis tomēr noslēdza vienošanos, kas paredzēja iecelt “robežjautājumu pārstāvjus”, kuru uzdevums ir regulēt visus jautājumus, kas saistīti ar kopējo robežu. Kā šie dažādie soļi rāda, Latvijas oficiālā attieksme pret robežstrīdu ir acīm redzami uzmanīga un piesardzīga.
Latvija pamato savas pretenzijas uz Abreni ar 1920. gada Miera līgumu. Krievija turpretim apgalvo, ka tas zaudējis savu spēku 1940. gadā, kad Latvija kļuva par PSRS sastāvdaļu. Tas būtībā veido Krievijas Federācijas un Latvijas Republikas tagadējā teritoriālā strīda pamatproblēmu.
Vienlaikus ar centieniem atgūt neatkarību Latvija izvirzīja prasību uz zaudēto Abrenes apriņķi. Drīz pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1990. gadā Latvijas valdība uzdeva noteikt valsts robežlīniju, paredzot izņēmumu attiecībā uz Abrenes apriņķa robežu. Šajā gadījumā Latvijas robeža bija jānosaka “uz laiku, kamēr jautājums tiks izlemts sarunās ar Krievijas Federāciju”. 1992. gadā Latvijas parlaments pieņēma lēmumu, kas aizstāvēja prasību uz Abreni, paziņojot, ka 1944. gada padomju dekrēti par Abrenes apriņķa teritorijas pāriešanu nav spēkā no to pieņemšanas brīža (“ex tunc”).
Spēkā neesošo aktu uzskaitījums ietvēra 1944. gada 23. augusta un 1946. gada 19. oktobra dekrētus. Latvijas lēmums tomēr nepieprasīja atdot strīdīgo teritoriju, bet vienkārši norādīja uz tās pārņemšanas nelikumību. Latvijas likums par valsts robežu, ko pieņēma 1994. gadā, izšķir valsts robežu un “pagaidu demarkācijas līniju”. Pēdējais termins attiecas uz vietām, kur valsts robeža nav apstiprināta ar līgumiem, kurus Latvija noslēgusi līdz 1940. gada 16. jūnijam, tas ir, līdz padomju ultimāta Latvijai iesniegšanas datumam. Tādā kārtā ievērots Abrenes novads, kas vārdā nav minēts. Vairāki praktiski jautājumi, kas saistīti ar Abrenes apgabalu, tādi kā dzelzceļa satiksme, muita un robežu šķērsošana vietējiem iedzīvotājiem, tika noregulēti 1995. gada jūlijā. Ārpolitikas koncepcijas projektā Latvija ir apņēmusies atrisināt Abrenes jautājumu saskaņā ar starptautiski atzītām tiesību normām.
Krievijas Federācija atbildēja uz Latvijas iniciatīvām 1992. gadā, izvirzot savas pretenzijas uz Abreni un noraidot mūsu prasības. Tā rīkojoties, Krievija ne tikai darbojās pati savā vārdā kā republika, kas ieguvusi no teritorijas pārņemšanas, bet arī kā viena no PSRS tiesību mantiniecēm. Krievijas Augstākā padome deklarēja, ka Latvijas prasības ir “absolūti bez likumīga pamata” un “no politiskā redzes viedokļa” tās raksturo mēģinājumu “iedragāt pastāvošo robežu negrozāmības principu”. 1992. gadā Krievija dekrētu ceļā pārveidoja savas robežas ar Igauniju, Latviju un Lietuvu: tās zaudēja iekšējo administratīvo raksturu un ieguva starptautiskās valsts robežas statusu. Šis grozījums tika ieviests uz laiku, “kamēr” ar trijām Baltijas valstīm netiks noslēgti līgumi. Robežlīnijas noteikšana tomēr izrādījās grūts uzdevums: tāds bija Krievijas Augstākās padomes deputātu grupas slēdziens pēc viņu atgriešanās no robežas apvidus apskates ziņojumā Prezidijam 1993. gada 12. jūlijā. Tajā pašā dienā Augstākā padome ieteica ziņojumā valdībai izskatīt jautājumu par miera līgumu denonsēšanu ar Igauniju un Latviju. Vitālijs Čurkins, Krievijas ārlietu ministra vietnieks, nosauca šo rekomendāciju par “politisku ačgārnību”, likdams saprast, ka denonsēšanas gadījumā Krievija no jauna nonāktu kara stāvoklī ar Latviju.
Karšu publicēšana Latvijā, kas attēloja Abrenes apriņķi kā tās sastāvdaļu, izraisīja nekavējošu Krievijas Ārlietu ministrijas iesniegumu Latvijas vēstniekam Maskavā. Tomēr Krievijas Ārlietu ministrijas apstiprinātajā ārpolitikas koncepcijā Krievija ir apņēmusies darboties, lai noformētu savas robežas ar Baltijas valstīm. Pašreiz spēkā esošais 1993. gada Krievijas likums par valsts robežām 2. pantā pasludina, ka Krievijas valsts robeža ir noteikta starptautiskajos līgumos un agrākās PSRS likumdošanas aktos. Krievijas robežām ar kaimiņvalstīm, kuras “nav noformētas atbilstoši starptautiskajām tiesībām, jābūt noteiktām ar līgumu”. Kamēr šādi līgumi nav noslēgti, robežām ar bijušajām PSRS republikām tiek piešķirts “Krievijas Federācijas valsts robežas” statuss. 1982. gada PSRS likums par robežām vairs nav piemērojams.
