Ar ko jums asociējas vārdi «sovjetizācija», «aukstais karš», «Prāgas pavasaris», «solidaritāte» un «dziesmotā revolūcija»?
Ar ko jums asociējas vārdi “sovjetizācija”, “aukstais karš”, “Prāgas pavasaris”, “solidaritāte” un “dziesmotā revolūcija”? Tie visi ir vēstures atslēgas vārdi Austrumeiropas valstu tautām, ar tiem atzīmējami vēsturisko notikumu mezgla punkti šo valstu iedzīvotāju dzīvē. Tas bija 1968. gada pavasaris, kad Čehoslovākijas tauta ar cerībām lūkojās uz iespējām celt “sociālismu ar cilvēcisku seju”. Neizdevās. Padomju Savienībai ikviena atkāpe no dogmas bija sodāma ķecerība. Turklāt tāda, ka lija asinis. Pēc tam sekoja vairāk nekā desmit gadu, līdz pasaule uzzināja vārdu “solidaritāte”. Jau 1970. gadā Gdaņskā bija strādnieku nemieri, kas beidzās ar cilvēku upuriem un toreizējā poļu komunistu līdera Vladislava Gomulkas atkāpšanos no amata.
Pirms divdesmit pieciem gadiem, 1980. gada vasaras beigās, Polijas pilsētā Gdaņskā tika nodibināta pirmā patiesi brīvā arodbiedrība Austrumeiropā. Tās dibināšana sākās ar streiku, ko toreiz Gdaņskas kuģu būvētavā vadīja elektriķis Lehs Valensa. Valsts lika lietā varu un spēku, lai strādniekus apklusinātu. Tas neizdevās. Redzot kuģu būvētavas strādnieku apņemšanos neatkāpties, komunistiskās varas iestādes bija spiestas atļaut dibināt neatkarīgu arodbiedrību. Līdz ar to strādnieku divu nedēļu streiks beidzās 31. augustā. Tad pirmo reizi tika lauzts komunistu monopols vienā no Austrumeiropas valstīm.
Kad Polijā 1981. gadā antikomunistisko nemieru dēļ tika ieviests karastāvoklis, Valensu apcietināja. Gandrīz gadu viņš pavadīja cietumā. 1983. gadā Valensa kļuva par Nobela Miera prēmijas laureātu, tāpēc plašā starptautiskā atzinība viņam un līdz ar to arī visai strādnieku kustībai deva zināmu rīcības brīvību. Sācies Polijā, brīvības gars gāja pāri robežām, un deviņdesmito gadu sākums ir atbrīvošanās no Padomju Savienības impērijas būvētajām skavām. Pēdējos gados līdzīgi kā Latvijā daudzi, populisma vadīti, asi kritizē “Solidaritātes” un Leha Valensas politisko un, galvenais, ekonomisko mantojumu. To min par pamatu neapmierinātībai, kas joprojām vērojama pēc piecpadsmit ļoti sāpīgu ekonomisko reformu gadiem. Bijušie kolēģi Valensu apsūdz nodevībā, kad viņš vadīja radikālās reformas, kurās darbu zaudēja gandrīz trīs miljoni cilvēku.
Jāatceras arī mūsu neapmierinātība ar to, ka tik lēni, pat nemanāmi virzāmies uz priekšu. 1991. gada janvārī, stāvot uz barikādēm Vecrīgā, mēs domājām, ka nav nekā labāka kā “kaut pastalās, bet brīvi”. Brīvi esam, tikai pastalas kājās palikušas ļoti daudziem. Vai tā ir likumsakarība, ka tā noticis pārsvarā visās Austrumeiropas valstīs, neviens daudzmaz autoritatīvs ekonomists līdz šim nav izskaidrojis.
Pirms dažam dienām, atklājot arodapvienības “Solidaritāte” piemiņas pasākumus, tās dibinātājs, bijušais vadītājs un agrākais Polijas prezidents Lehs Valensa sacīja: “Mēs ejam ar lepni paceltu galvu par spīti cenai, ko mēs maksājām, jo brīvībai nav cenas.” Varbūt šajos vārdos arī slēpjas atslēga tam, lai pajautātu paši sev: kāpēc mēs tā vēlamies brīvību, bet, to ieguvuši, nolādam. Brīvība mums dod iespēju būt brīviem savā izvēlē. Brīvība mums ļauj nolaist rokas un teikt: “Ko nu es…” Brīvība mums sniedz iespēju vēlēšanās atdot balsi par tiem, kas vēlāk neattaisno viņiem dāvāto uzticību.
Nesen Polijas Centrālās bankas pārvaldnieks un galvenais 90. gadu reformu arhitekts Lešeks Balcerovičs teicis, ka daži strādnieki, piemēram, ogļrači, zaudēja savu priviliģēto stāvokli, ko baudīja komunisma laikā, taču arī tagad viņi dzīvo labāk, tikai “toreiz poļu un ukraiņu strādnieki bija vienādās izejas pozīcijās, bet tagad ir labāk būt poļu, nevis ukraiņu ogļracim”. Brīvība sniedza iespēju, ko vieni izmantoja radot, citi – kā bērni izšķiežot.
