«Ilgas atmiņas dziedējis laiks» (27. augusts). Pīlādzis: Paldies, Egita Veinberga, par uzklausīto, pierakstīto un publicēto stāstu par Ilgu Bergmani!
“Ilgas atmiņas dziedējis laiks” (27. augusts)
Pīlādzis: Paldies, Egita Veinberga, par uzklausīto, pierakstīto un publicēto stāstu par Ilgu Bergmani! Šis patiešām ir stāsts par Lielu cilvēku – Lielu savā sūtībā un garā. Lielu savā dzīves, cilvēku un ticības mīlestībā. Ilga jeb, kā mēs viņu saucam, Incis ir brīnišķīgākais un cēlsirdīgākais cilvēks pēc maniem vecākiem. Ciemojoties Rūķīšos (Cenās), piedzīvotas manas bērnības un jaunības piepildītākās dienas. Ilga ir cilvēks, kas acumirklī spēj uzburt Dzīves svētkus, daloties tajos ar visu savu neizsmeļamo, gaišo, nesalauzto cilvēcību, par spīti tam, kas izdzīvots, pārdzīvots un aizdzīvots. Tam viens raksts ir daudz par maz! Raksts toleranti un saudzīgi atsedzis smeldzošu, bet baltu patiesību par cilvēku, kas vislielākajā mērā ir pelnījis līdzcilvēku apbrīnu, mīlestību un atbalstu. Īpaši jau no valsts. Domājot par Ilgu, esmu laimīga par vienu svētu lietu manā skatījumā, ko Dievs devis viņai piedzīvot, proti, mīlestību, ar kāda viņu nodzīvoja kopā ar Jēkabu! Tādu mīlestību varētu novēlēt ikvienai divu cilvēku savienībai. Mīlestību caur abpusēju cieņu, iejūtību un uzupurēšanos. Mīlestību, kas stiprinājās no skaistās Latvijas dabas varenuma, draugu un radu magnētiskās klātbūtnes, kopīgiem svētkiem un skumju brīžiem… līdz katram no mums sava ceļa lūzums…Lai Dievs svētī ikvienu Ilgas dzīves dienu!
