Brīnišķīgā sajūta, kad atkal sastopies ar vienkāršu atziņu – mūsu domas nav tikai mūsējās.
Brīnišķīgā sajūta, kad atkal sastopies ar vienkāršu atziņu – mūsu domas nav tikai mūsējās. Tās ir kā neredzamas saites. Ļauno sasien ļaunais, un veidojas dubults spēks ļaunajam, labo sasien labais, gudrais pievieno gudrību. Par muļķību teic, ka tai vienīgajai nav robežu.
Domas ir kā neredzami graudi redzamai ražai. Manās rokās nonāca grāmatiņa ar mūsu skatuves mākslinieku domu graudiem…
Lilita Bērziņa teikusi: “Nekad neesmu vēlējusies stāvēt kalna galā, bet vienmēr esmu vēlējusies kāpt kalnā.”
Mums godīgi nākas atzīt, ka katrs paugurs šķiet kā augsta virsotne, kur apēst līdzpaņemtās sviestmaizes un doties atkal lejā.
Vija Artmane teikusi: “Cilvēks nedrīkst dzīvot bez spējas pateikt savas īstās domas.”
Mums ir sava gudrība – spējas man netrūkst, tikai iespēju trūkst. Lieli meli, iespēja ir, ja ir spēja. Vienkārši komformisma ieradumā paši savas domas nogalinām, lai būtu vieglāk eksistēt.
Eduards Smiļģis teicis: “Dzīvē ir tika. divi veidi – trūdēšana un degšana. Bailīgie un alkatīgie izvēlas pirmo, drosmīgie un pašaizliedzīgie – otro.”
Skatuves mākslinieki nojauš, ka caurmēra cilvēkam varētu patikt laiku pa laikam pagozēties paugura vidū un, lēni gruzdot, sevi mierināt, ka tā arī ir degšana. Smiļģis domā, ka bailīgie ir gruzdošie.
Ja visi degtu, būtu daudz uguns, bet maz dūmu. Tas gan tiesa, ka bailes neļauj mūsu domām mierīgi plūst un dziļi apskaidrot. Kamēr esam bailīgi, esam kontrolējami.
