Augustā Latvijas Lauksaimniecības universitātes tautas deju ansamblis «Kalve» sešas dienas sekmīgi piedalījās 14. Varnas starptautiskajā folkloras festivālā Bulgārijā.
Augustā Latvijas Lauksaimniecības universitātes tautas deju ansamblis “Kalve” sešas dienas sekmīgi piedalījās 14. Varnas starptautiskajā folkloras festivālā Bulgārijā.
Festivāls apvienoja 200 bulgāru un 400 svešzemju dalībnieku no 11 valstīm. Lai gan mūsu galamērķis bija Bulgārija, nevar nepieminēt Rumāniju, kurai autobuss centās izbraukt cauri pēc iespējas ātrāk.
“Dinozauru fotografēšanas atļauju, lūdzu…”
Pēc sakoptības ziņā diezgan līdzīgo jauno ES dalībvalstu virknes šķērsojot ES kandidātvalsts robežu, nokļūstam citā realitātē – visapkārt klajas nolaidības sekas. Aizauguši, pamesti lauki un dzelzceļi, ēkas vai to paliekas – ideāls dekorāciju fons trillera filmēšanai. Darba dienas vidū pie sava elementāri neapkoptā mitekļa sēž nosmulējies rumānis ar sievu, grauž saulespuķu sēkliņas un vienkārši skaita garām braucošos autobusus. Tā arī neizdodas ieraudzīt nopietni strādājošus cilvēkus. Viens no ikdienišķiem un bieži sastopamiem transportlīdzekļiem pat uz galvaspilsētas Bukarestes daudzjoslu ceļa – zirga pajūgs, kuru, orē kājās stāvēdams, vada rumānis. Labi, ka ir fantastiskas kalnu un no tiem plūstošu upju, ūdenskritumu ainavas, kas kaut nedaudz kliedē šo nolemtības gaisotni. Tajā gan atkal ātri liek atgriezties pilnīga patvaļa uz robežkontroles punktiem. Katrs sevi cienošs darbinieks iekasē naudiņu par visu, ko vien var iedomāties, – reālām un vairumā gadījumu nereālām parādībām. Nemaz nerunājot par dzeramā ūdens pieprasīšanu, līdzko autobuss tikai pavēris durvis. Par tādām acīmredzami nelegāli pieprasītām “zvirbuļu šaušanas vai dinozauru fotografēšanas atļaujām” Rumānijas īstajiem un viltus ierēdņiem atstātā naudas summa robežojas jau ar pustūkstoti eiro. Ironizējam, ka vienīgais saturīgais dialogs starp ierēdņiem un robežu šķērsotājiem skan: “How much? Very much!” Bet, ja vēlies izbraukt no šiem robežpunktiem, kuros dažam postenim pat izdauzīti logi, aprakstītas sienas un jumtu rotā auduma driskas – grūti atpazīstamas paliekas no valsts karoga –, citas izejas nav. Kad pieprasītā naudiņa ieslīdējusi pareizajās kabatās, tiek aizmirsts izpildīt pat pašas elementārākās un primārākās robežpunkta pamatdarbības – pārbaudīt pases vai bagāžu…
Pārdomāti, gādīgi… romantiski
Sasniedzot 346 000 iedzīvotāju apdzīvoto Bulgārijas lielāko ostas pilsētu Varnu, varam izbaudīt festivālu, kuru raksturo vārdi – klasisks, izdevies un labs. Ne velti tam ir CIOFF1 kvalitātes zīme, tātad atbilstība visām šīs starptautiskās organizācijas stingrajām prasībām. Pēc uzbūves tas neatšķiras no ierastajiem bijušo sociālistisko valstu festivāliem – pārdomāti atklāšanas un noslēguma koncerti ar pat speciāli šim nolūkam izstrādātām horeogrāfijām, kopmēģinājumi, izbraukuma koncerti uz citām pilsētām, gājieni utt. Viss šķiet ierasts un pazīstams, tāpēc ir stabilitātes izjūta un bezstresa gaisotne. Pat bulgāru valoda skan ļoti līdzīgi krievu, tāpēc nav problēmas uztvert un saprast apkārt notiekošo.
Festivāla organizatori sedz visus kolektīva uzturēšanās izdevumus (naktsmītnes, ēdināšanu, transportu un dienas “kabatas naudu”). Tiekam izmitināti Varnas Brīvajā universitātē, kas izvietota izbijuša dziedniecības kūrorta telpās. Interesanti, ka auditorijas, lektoru kabineti un studentu istabiņas atrodas ne tikai vienā ēkā vai tās spārnā, bet pat vienā gaitenī. Nokavēt lekcijas vai aizbildināties ar fiktīvu slimību šādos apstākļos studentiem ir neiespējami… Visomulīgākais vakars mums izveidojas tad, kad tehniskas kļūmes dēļ visā universitātes kompleksā pazūd elektrība. Beidzot piedzīvojam festivālu, kurā mums pasniedz romantiskas vakariņas sveču gaismā!
Uz jūru – caur izgāztuvi
Naktsmītne atrodas Melnās jūras krastā, tāpēc katru dienu gandrīz līdz pat pusdienlaikam varam baudīt tās lieliskos ūdeņus, līdz šim nepieredzēti spēcīgus viļņus un dienvidu sauli. Absurdi šķiet, ka vietējie drīkst brīvi iebraukt un atstāt savas automašīnas pat pludmales smiltīs. Bulgāru nesaudzīgā attieksme pret apkārtējo vidi ir iezīme, kas šokē jau kopš pirmās ierašanās dienas. Jebkura koplietošanas taciņa, zālājs vai parks vairāk atgādina atkritumu izgāztuvi – zemē dienām ilgi mētājas tukšas čipsu, saldējuma vai popkorna pakas, pudeles, banānu mizas vai pusapgrauztas vārītas kukurūzu vālītes. Ceļā uz jūru dienišķā smakas “buķete” ir neaprakstāma, sākot no atkritumu radītā smārda līdz pat cilvēku atstātajiem izkārnījumiem burtiski taciņas vidū. Vienīgā elementāri sakoptā vieta ir ārzemju tūristu vajadzībām pakārtotais kūrorts “Zelta smiltis” sešu kilometru attālumā no mūsu mītnes. Tā ir viesnīcu, atpūtnieku un dažādas kvalitātes suvenīru tirgotāju burzma. Šīs dzīvās ielu tirdzniecības kņadas pietrūkst mūsu pašu Jūrmalā, lai vēl aktīvāk piesaistītu ārvalstu tūristus un viņu naudu. Pludmalēs cilvēki jūtas krietni atraisītāki nekā Latvijā. Bieža parādība ir sievietes, kas neatkarīgi no vecuma vai miesas būves sauļojas un peldas ar atkailinātu ķermeņa augšdaļu. Ne velti veikalos atrodami neskaitāmi peldkostīmu modeļi, kuru vienīgā sastāvdaļa ir “string” tipa biksītes, bet augšdaļa nemaz nav paredzēta.
Skaņu operatora “cilvēciskais faktors”
Svarīgākie festivāla koncerti norisinās 1854. gadā dibinātajā pilsētas centrālajā izklaides un atpūtas parkā jūras krastā. Parks iekārtots ikviena vajadzībām. Ir pat speciāla iezīmēta taciņu sistēma vienīgi māmiņām ar mazuļu ratiņiem – tā sauktā klusā zona bērnu iemidzināšanai. Parkā izvietota viena no estētiskākajām brīvdabas estrādēm, kas līdz šim pieredzēta, – senatnīgas, fundamentālas akmens arkas, pilnībā apaugušas ar tumšzaļiem mežvīteņiem. Lieliska skatuve un mākslinieku vajadzībām sakārtota aizkulišu infrastruktūra – sākot ar grimētavām, līdz pat ledusskapjiem ar atdzesētu minerālūdeni un eiroremontā atjaunotām dušu telpām. Ieeja uz visām festivāla norisēm ir bezmaksas, turklāt skatītāju ērtībām pašvaldība organizē speciālus sabiedriskā transporta reisus pēc nakts koncertiem. Skatītāju zāles visas 3000 sēdvietas ir piepildītas, tāpēc par aplausu trūkumu nevar sūdzēties neviens – īpaši jau gruzīni ar savām zobendejām, moldāvi, kuru izdejotie soļi ir precīzi un ātri kā šujmašīnas adatas, klasiskās deju skolas rūdītie ukraiņi, poļi ar fināla dziesmu bulgāru valodā un arī mēs ar savu visnotaļ dinamisko, neprognozējami mainīgo un daudzšķautņaino programmu. Vadītājas Guntas Skujas veiksmīgi izvēlēto 13 deju izlasi izdejojam sešos koncertos uz krasi atšķirīgām skatuvēm gan Varnā, gan kaimiņpilsētās. Griežam polku pat uz drupām, kur apšaubāmas izturības skatuves dēļu galvenais fona rotājums ir sabrukusi ēkas siena ar dzelzs armatūru, bet pāri visam pārstiepts plakāts ar cēlu saukli bulgāru valodā par mākslu un kultūru. Neviltotu skatītāju ovāciju vilni izpelnāmies, kad, dejas “Baltu puķu guni kūru” sākumā pazūdot mūzikai, veiksmīgi to nodejojam līdz beigām, izmantojot vien paši savas “ērģeles”. “Cilvēciskā faktora” kļūdas jeb, vienkārši sakot, skaņu vai video operatoru paviršība un nolaidība ir ikdiena šajā salīdzinoši labi organizētā festivāla laikā gan iepriekš aplūkotajā gadījumā, gan jaucot iedoto fonogrammu atskaņošanas secību. Pat Latvijas reprezentācijas video “Welcome to My Country” vietā vienā no nozīmīgākajiem koncertiem kļūdaini uzliekot kaut kādu aizvēsturisku dokumentālas filmas fragmentu par nacionālo minoritāšu skolām Daugavpilī. No lielā ekrāna mūsdienu Latviju popularizēja slāvu izcelsmes bērni, ģērbti atbilstoši deviņdesmito gadu modei, noplukušā skolas ēdnīcā dzerot kompotu no “graņonkām”, tipisks kolhoza traktorists un tālajos 60. gados ražots zils tramvajs, lai gan fonā koncerta vadītājs lasīja tekstu par Latvijas ainavisko skaistumu – Baltijas jūru un gleznainajiem novadiem. Labi, ka skatītāji un citu valstu dejotāji neticīgi smīkņāja un pat smējās…
Pavisam pretēju iespaidu par sevi radījām oficiālajā pieņemšanā pie Varnas pilsētas mēra un festivāla organizatoriem. Pārsteidzām gan namatēvus, gan visus kolektīvus ar lieliskiem un, viņuprāt, iespaidīgiem suvenīriem. Pat Anglijas pārstāvji nāca atvainoties, ka nespējot mums pateikties ar līdzvērtīgām dāvanām. Turpmākajās dienās veltītie apbrīnas un cieņas skatieni lika justies kā slavenajā reklāmas sauklī “Par LIELU Latviju!”. Tāpēc sakām mīļu paldies arī SIA “Zelta vārpa 5”, kas mūsu dāvanu maisiņus atsaucīgi palīdzēja piepildīt ar garšīgo rupjmaizīti.
Skaistais un neglītais – līdzās
Bulgārija ir valsts, kurā skaistais un neglītais var pastāvēt cieši blakus un nemitīgi mīties viens ar otru. Cik vienā brīdī esi sajūsmināts, tik otrā sarūgtināts. Par spīti piesardzīgumam, arī “kalvēnieši” cieš zaudējumus no Bulgārijas kabatzagļu un valūtas maiņas krāpnieku izslavētajām “arodu prasmēm”.
Kā jau LLU studentiem, mums bija interesanti pavērot topošās ES dalībvalsts apsaimniekotos laukus. Radās teorija, ka bulgāri saimnieko pēc savdabīgas “divu soļu metodes”. Pavasarī iesēj un rudenī uziet uz lauka otrreiz, lai novāktu to, kas savā vaļā starp nezālēm izaudzis. Ar skumjām konstatējām, ka lauki tiešām izskatās netīri, gan nezālēm aizauguši, gan starp labības vārpām cēli izspraukusies pavisam cita augu kultūra – saulespuķe vai kāda aizpērnā kukurūza. Iespējams tāpēc valstī, kurā ir it kā tik lieliski laika apstākļi, lielpilsētā grūti nopirkt augļus vai arī, salīdzinot ar citām pārtikas un sadzīves precēm, tie ir dārgi. Tai pašā laikā bulgāru pārtika ir krietni vien dabiskāka nekā Latvijā. Saldējums tiešām garšo pēc krējuma plombīra, nevis aromatizētiem augu taukiem. Uz preču iesaiņojumiem slaveno, mums nu jau ierasto E burtu un tā atvasinājumus sastapt var reti.
Par valsts iedzīvotājiem varot spriest pēc viņu attieksmes pret mirušajiem tuviniekiem. Apdzīvotās vietās ievērojam pie kokiem, sētām un māju sienām piestiprinātus paziņojumus, kuru centrā ir kāda konkrēta cilvēka fotoportrets. Rodas priekšstats, ka tā ir informācija par bezvēsts pazudušām vai meklēšanā izsludinātām personām. Tomēr tā ir īpatnēja un cieņas pilna bulgāru tradīcija. Šādi bulgāru ģimene paziņo, ka jau pirms tik un tik gadiem no viņiem atvadījies attiecīgais tuvinieks, un visi, kas šo aizgājēju pazinuši, mīļi aicināti uz atceres pasākumu un aizlūgumu minētajā baznīcā vai kapsētā. Šādi uzaicinājumi tiek izplatīti ne vien miršanas gadadienās, bet arī nelaiķa “apaļajās” jubilejās. Bulgāri prot godāt savu pagātni.
Nemitīgi mainīgās un svārstīgās vides dēļ festivāls aizskrēja vēja spārniem, vienlaicīgi ļaujot iepazīt gan paradīzi, gan izgāztuvi. Bet bulgāru labā griba, atsaucība un mērķtiecīga apņēmība liek cerēt, ka pienāks diena, kad kārtības jēdziens šajā valstī būs godā visās dzīves jomās. Ar šādu cerību un gandarījumu par izdevušos braucienu atgriežamies Latvijā, lai sāktu jaunu deju sezonu labākajā un gādīgākajā universitātē – LLU.
1 CIOFF – Starptautiskā Folkloras festivālu un tautas mākslas organizāciju padome. UNESCO sadarbības partneris
