Jānis Vītiņš ir jauns un enerģisks. Par lauksaimniecību ar patiesu azartu viņš saka: «Ir forši. Kas tur grūts? Iesēžos jaunā traktorā, kur kondicionieris pūš vēsu gaisu, klausos mūziku un braucot atpūšos.
Jānis Vītiņš ir jauns un enerģisks. Par lauksaimniecību ar patiesu azartu viņš saka: “Ir forši. Kas tur grūts? Iesēžos jaunā traktorā, kur kondicionieris pūš vēsu gaisu, klausos mūziku un braucot atpūšos. Ir interesanti art zemi, negulēt naktis. Ja atradīšu sievu, palikšu saimniekot laukos.”
Uz “Lielbrūveriem” devāmies tādēļ, ka tā ir vienīgā mūsu rajona zemnieku saimniecība, kas šogad piedalās konkursā “Sējējs”, un J.Vītiņš pamatoti var cerēt uz panākumiem izvēlētajā grupā “Veiksmīgākais jaunais agronoms”. Saimniecībā mūs sagaidīja kāds patīkams pārsteigums.
Ar ķirbjiem uz Rīgu
Vītiņu saime ir ķirbju audzētāji, kas jau pazīstami daudzviet Latvijā. “Jampampiņi tādi!” par saviem oranžajiem brīnumiem smaidot teic saimniece, Jāņa mamma Zinta. Kaut gan nevar teikt, ka visi ķirbji vienādi oranži. Dažu šķirņu pārstāvji nekad vēl nebija redzēti – dekoratīvi un zaļi kā arbūzi. Saimniece, priecājoties par ražu, kas drīz būs gatava, rāda un stāsta, rau – vitamīnu ķirbji, te – šokolādes, līkaklu… Var redzēt, cik Zintas kundzei tie mīļi. Tieši viņa ir 0,2 hektāru lielā ķirbju lauka “māmiņa”, kas aiziet apraudzīt ķirbjus, kad pašai nav spēka, māc nogurums. Kamēr jaunā raža nogatavojas, saimniece pastaigā pie ķirbjiem dodas katru dienu – no rīta un vakarā. Sak, dažu nedēļu laikā tie gatavi, tad tiek novākti, un vairs nav uz ko skatīties un priecāties. Šogad ražas vākšanas talka paredzēta jau šonedēļ. “Novācam un tad sētsvidū kārtojam pa šķirnēm. Pētām, ko uz Rīgu vest, ko ne, bet beigās vienalga visus paņemam līdzi,” pēc pieredzes zina teikt rosīgā saimniece.
Paši taisīs traktoru
Miķeļdienas gadatirgus. Tas ir lielais jampadracis, kurp ik gadu aizceļo “Lielbrūveru” ķirbji. Z.Vītiņa stāsta, ka tagad pieprasījums ir pēc viena pusotra kilograma smagiem ķirbjiem, jo gruntīgākus grūti nest. Taču tas netraucē piedalīties konkursā par lielāko izaudzēto ķirbi. Pirms pieciem gadiem Vītiņi varēja lepoties ar 75 kilogramus smagu milzeni. To nu neviens nevarēja pārspēt. Saimnieki par lielāko resnvēderi balvā saņēma zāles pļāvēju. “Katru gadu tirgū “dabonam” balvas, arī draugus un paziņas,” ar gandarījumu stāsta Z.Vītiņa. Viņa ķirbjus audzē no sirds, ieguldot mīlestību un darbu visa gada garumā.
Miķeļdienas gadatirgū ir kāda tradīcija – uzmeistarot no dārzeņiem, kā saimniece teic, kādu jampampiņu. Aizpagājušajā gadā, tie, piemēram, bija ražas vīrs un ražas sieva. Vītiņas kundze pačukst, ka šogad tas būs traktors. “”Case” gluži nesanāks, bet kaut kas uz to pusi gan!” joko saimniece un piebilst, ka šim nolūkam ķirbju laukā vieta atradusies arī trīs veidu patisoniem un kabačiem.
“Lielbrūveros” dzīvo arī Jurkāns
“Lielbrūveros” tagad ir pārmaiņu laiks. “Šogad sapratām, ka ar graudkopību nodarboties ir “galīgi garām”, tāpēc notiek pārstrukturizācija uz piena lopkopību,” klāsta Z.Vītiņa. Viņa ir pārliecināta par šādas izvēles pareizumu un apmierināta, ka to atbalsta arī lielākais darba rūķis Jānis. Diemžēl pirms vairākiem gadiem likteņa grāmatā bija ierakstīts veselību atņemt saimnieka Egila sirdij. “Tēta slimības dēļ Jānim divtik darbu, bet viņš tos paveic ar azartu. Pavasaros atskrien un sauc: “Mamma, mamma, mēs jau varam kartupeļus stādīt!” vai arī: “Mamma, tu paskaties, kā tā zeme smaržo!”,” nu kā gan nelepoties ar tik neaizvietojamu palīgu!
Maijā saimniecībā auga viena govs, tad tagad ir jau deviņi liellopi. “Mamma, kur Jurkāns?” manāmi nemierīgs pēkšņi vaicā Jānis. Turpat ganībās. Vien apgūlies. Ar labvēlīgi šķelmīgu smaidu Zinta un Jānis paskaidro, ka Jurkāns ir tikko atskrējušais bullēns. Viņa mamma ir Jūra, tāpēc mazajam bija jāliek vārds ar tādu pašu pirmo burtu. Vītiņiem humora izjūta nav sveša: “Par godu Saeimas vēlēšanām, kas vairs nav aiz kalniem, nolēmām visus saukt politiķu vārdos. Šis būs politiķu gads!”
“Naudu izsūca kā zupu”
Pārstrukturizācija saimniecībā ir neizbēgama. “Graudi maksā vēl mazāk nekā pērn. Dīzeļdegvielas, minerālmēslu cenas krietni augušas,” pamato Zintas kundze. Jānis nopūšas, ka par tonnu kviešu “Daugavpils dzirnavnieks” maksās tikai 50 latu plus PVN. “Par tonnu graudu pat 100 litru dīzeļdegvielas nevar nopirkt,” saimniekdēlam ir pamats kreņķēties. Drīz tiks realizēts iecerētais projekts, kas paredz jaunas ES standartiem atbilstošas kūts celtniecību. Vispirms 50 slaucamām govīm. Viena vieta izmaksās 1000 latu. Nākamruden, kad būs jaunā kūts, saimnieki cer, ka tajā uz dzīvi iekārtosies visas 50 govis. Piena lopkopībai vēl nepieciešamas arī pāris tehnikas vienību – savācējpiekabe un maiņvērsējarkls.
Z.Vītiņa nākotnē raugās ar optimismu, kaut gan šogad nācies vilties. Proti, tika izstrādāts projekts, lai pretendētu uz ES struktūrfondu līdzekļiem, bet, kā saka Jānis, naudu izsūca ātri kā zupu – “Lielbrūveru” saimnieki savu biznesa plānu nepaguva iesniegt. Taču neatlaidīgie Vītiņi vērsās bankā, kas ticēja un atbalstīja, un nepieciešamā tehnika 40 000 latu vērtībā tika iegādāta par savu naudu ar aizņemto finanšu līdzekļu palīdzību.
Kur vienmēr pūš vējš
Kad 30. augustā “Sējēja” komisija pajautāja, pa kuru laiku visu pagūts sakopt, saimniece atteikusi, lai paprasa, cik stundu Jānis guļ. Kulšanas laikā viņš trīs diennaktis nevienu minūti nebija nosnaudies. Labā laikā gadījās nelaime – salūza kombains. To vajadzēja saremontēt pēc iespējas ātrāk, lai labības pļauja neiekavētos. Zintas un Egila Vītiņu bērni – Jānis, dvīņi Katrīna un Jurģis, kā arī vecākā meita Ieva –, un citi, kas palīdzējuši, jau tagad gaida apsējību svinības, kas pēc nozīmes esot tikpat svarīgas kā Ziemassvētki.
Paralēli 85 hektāru (pašu zeme – 55 hektāri) kviešu, miežu un zālāju lauku iekopšanai “Lielbrūveros” jau tagad nodarbojas ar lopkopību. “Mums visu laiku ir 50 cūku. Citādi nebūtu, no kā dzīvot un attīstīties,” piebilst Z.Vītiņa. Viņa ar vīru, īsti pilsētnieki būdami, uz laukiem vējainajā Zemgales līdzenumā pārcēlās 30 gadu vecumā. Tad viņi nonāca līdz dzīves ceļa krustojumam, lai nogrieztos uz to pusi, kur pašiem, bērniem un omei Ainai Dombrovskai labāk.
***
Jānis Vītiņš
“Sējēja” otrās kārtas dalībnieks grupā “Veiksmīgākais jaunais agronoms”.
Vecums – 19 gadu.
Strādā Glūdas pagasta zemnieku saimniecībā “Lielbrūveri”.
Saimnieko kopš 16 gadu vecuma.
Izglītība – studē Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultātes 2. kursā.
Jauno zemnieku kluba biedrs.
Vaļasprieki – teātraspēle, kinoloģija.
