Laikam, kamēr algas netiks paaugstinātas lielākajai daļai valsts institūciju darbinieku, protesta akcijas un kurnēšana sabiedrībā nerimsies.
Laikam, kamēr algas netiks paaugstinātas lielākajai daļai valsts institūciju darbinieku, protesta akcijas un kurnēšana sabiedrībā nerimsies. Tieši tāpēc būtu nepieciešams no valstsvīriem sagaidīt aktīvu darbošanos, kas būtībā ir par vēlu – situāciju uzlabot vajadzēja censties jau pirms vairākiem gadiem, kad valdības ierēdņu prātus aizņēma privatizācija, “prihvatizācija”, brāļošanās ar citām tautām, novārtā atstājot rūpes par vietējiem ļaudīm.
Pēdējā laikā valdība aizvien vairāk cenšas “atmazgāties” jautājumā par policistu algām, mēģinādama atrast citu grēkāzi, kuru varētu vainot tajā, ka policijā valda gandrīz vai krīzes situācija.
Viens tāds jau atrasts – Valsts policijas priekšnieks Jānis Zaščirinskis nu tiek kārts pie lielā zvana par to, ka pieļāvis milzīgu prēmiju maksāšanu pārvalžu priekšniekiem. Tajā pašā laikā nez kāpēc aizkadrā palikusi dažu Iekšlietu ministrijas gudro galvu izplānotā un īstenotā reorganizācija, kas pirmajā brīdī uz papīra ļāva ieraudzīt izdevumu samazināšanos, taču vēlāk atklāja daudzus mīnusus, tai skaitā darba kvalitātes pasliktināšanos. Turklāt vietā piebilst, ka dažādas reorganizācijas pēc Iekšlietu ministrijas ierosinājuma Valsts policijā notikušas vairākkārt, bet skaistie vārdi par situācijas uzlabošanos pēc tām ātri vien apklusuši.
Runājot par prēmijām, gadījās parunāt ar kādas Latvijas pilsētas policijas pārvaldes darbinieku. Viņš atzina, ka patiešām sev vairākas reizes gadā izraksta prēmiju. Taču… ne jau tādēļ, lai iebāztu kabatā. Jā, daļu viņš izlietojis, lai automašīnā ielietu benzīnu, bez kura nokļūt darbā nav iespējams (likums “Par policiju” gan paredz atmaksāt ceļa izdevumus no mājām uz darbu un atpakaļ), daļu – lai norēķinātos par uzkrātajiem mobilā telefona parādiem (arī to vajadzētu darīt valstij). Pārējo naudu, saprazdams darbinieku grūto stāvokli, viņš izmaksājis neoficiālās prēmijās darbiniekiem. Kaut vai desmit latu, bet vairumam policistu tie ir ļoti noderīgi, it sevišķi, ja ģimenē radušās tādas problēmas kā, piemēram, nesamaksāti rēķini par komunālajiem pakalpojumiem. Saprotams, par šādām nelegālām prēmijām nedrīkst ieminēties ne ministrijai, ne, pasarg Dievs, Valsts ieņēmumu dienestam, jo tad lidotu ne viena vien galva, bet būtībā valsts pati šādu situāciju izveidojusi, nepildot likumu “Par policiju”.
Valstij būtu jādara vēl vairākas lietas, lai uzlabotu policistu darba un dzīves apstākļus, kuru izpildi tai uzticējis likums. Piemēram, dienesta dzīvokļa piešķiršana. Tos gan laikam iekšlietu sistēmas darbinieki jau sen nav redzējuši. Kad “Ziņas” mēģināja to noskaidrot, atklājās, ka pēdējo piecu gadu laikā Latvijā reģistrēts 16 (!) gadījumu, kad policisti saņēmuši dienesta dzīvokli, un arī tikai tāpēc, ka viņiem reorganizācijas dēļ nācies pārcelties uz citu pilsētu. Tas pats attiecas uz tiesībām policijas darbiniekiem savus mazuļus bērnudārzos iekārtot ātrāk, nestāvot vairākus gadus rindās.
Un tad vēl grib, lai jaunieši strādātu par likuma sargiem! Patiešām labāk doties uz Īriju vai kādu citu valsti, kur, strādājot par celtnieku vai ogu lasītāju, izdodas nopelnīt vairākas reizes lielāku naudas summu nekā šeit, cīnoties ar likumpārkāpējiem un uzklausot sabiedrības pārmetumus, turklāt bojājot savus nervus un veselību.
