Nauda, vara, ietekme, likumi, sabiedrības cieņa… Iepretim nabadzība, beztiesīgums, pazemojumi. Starp abiem šiem «dzīvojamiem masīviem» iet kāds vīrs.
Nauda, vara, ietekme, likumi, sabiedrības cieņa… Iepretim nabadzība, beztiesīgums, pazemojumi. Starp abiem šiem “dzīvojamiem masīviem” iet kāds vīrs. Tradicionāli viņš mūsu iztēlē izskatās kā gadsimtu gaitā dažādu mākslinieku gleznotais “Altārvīrs”.
Viņš neatrodas tikai baznīcās. Dažreiz viņš vispār tur neatrodas. Nav noliedzams, ka šis vīrs tur ļoti gribētu būt. Bet tad, vērojot vispārējo diezgan ārišķīgo rosīšanos, viņš dodas pie tiem, kas viņu nesauc vārdā, jo personīgi nepazīst, pie tiem, kas meklē mieru, pie tiem, kam sāp.
Luters šo “Altārvīru” pazina personīgi, un viņam sāpēja dažāda veida ārējā rosīšanās. Daudz kas ir mainījies gadsimtu gaitā, bet 31. oktobrī joprojām luteriskā baznīca svin Reformācijas svētkus.
Tas ir turpinājums tam, kas notika pirms aptuveni 2000 gadiem. Cilvēces kopīgā ceļa mērķī Luters savu ir padarījis, bet Kristus turpina darboties. Ik pa laikam viņš krustcelēs noliek ceļa stabu ar uzrakstu “Reformācija”. Stabs izrādās tā pati vecā krusta zīme, kas nav saprotama neticīgajiem un saviem spēkiem ir nepiepildāma ticīgajiem. Reformācijas dienu – 31. oktobri – galvenokārt atzīmē luteriskajā baznīcā, tāpēc saprotami, ka vispirms dodamies Annas baznīcas virzienā.
Draudzes mācītājs Tālis Rēdmanis uzskata, ka baznīcai ir jātop reformētai, iekšējas kontroles pārbaudītai pēc Kristus mācības, nevis ik pēc 500 vai 50 gadiem “lauzītai”.
“Reformācijā svarīgākais ir Kristus. Viņš nosaka virzienu. Cits jautājums, vai sadzirdam. Tā ir katra personīgā lieta, institucionālas izmaiņas var līdzēt, var nepalīdzēt. Primārais tomēr notiek nevis institūcijās, bet gan cilvēka dvēselē.”
Bet patiesība ir interpretējama. Ne velti katra konfesija “stāv stingri uz Dieva vārda patiesības”. “Ir nācies dzirdēt kontroversiālus jautājumus, bet tie drīzāk nozīmē, ka cilvēks tic, nevis netic Dievam. Nereti cilvēki baidās uzdot jautājumus, uz kuriem nevar paši atbildēt, bet Dievs spēj atbildēt arī uz to, uz ko mēs nespējam. Varbūt atbilde jau ir atnākusi. Iespējams, ir jautājumi, uz kuriem atbildi vēl nezina neviens, jo nav pienācis šā jautājuma atbildes laiks,” domā T.Rēdmanis.
“Reformācija ir virzienu uzturošs stāvoklis. Tā nav uz ilūzijām balstīta ticības dzīve. Svētie Raksti nav vitamīni, kas uz visiem iedarbojas vienādi. (No vitamīniem arī dažiem ir alerģija – M.J.)
Bībele Dieva Gara darbības rezultātā katru uzrunā konkrētajā situācijā, bet ne pēc kādas noteiktas formulas. Matemātikā, ja nezini iepriekšējās formulas, kuras jāizmanto uzdevuma risināšanā, neko neizdarīsi, bet Svētie Raksti atveras citādi. Jautājums ir par to – pareizāk vai nepareizāk. Šo robežšķirtni nolicis Kristus. Katrs lasa to, kas tur ir rakstīts, taču izprot rakstīto, vadoties no savām zināšanām, pieredzes, arī emocijām un ārējiem faktoriem. Konkrēti dzīves notikumi dažkārt atklāj tekstu pilnīgi citā gaismā.
Dzīve pēc bauslības ir zināmā mērā vieglāka, jo iespējama “diagnostika” gan pie sevis, gan citiem. Bet mīlestība kā reaģents – tas ir sarežģītāk. Ar to nav iespējama vienkārša statiska diagnostika.”
Reformācija un grēksūdze, tur vairāk kopīga vai atšķirīga?
“Ja grēksūdzi domājam kā kādas konfesijas nosacījumu, tad grēksūdzei ar reformāciju nav nekā kopīga, bet, ja runājam par sava iekšējā, neredzamā prāta un dvēseles stāvokļa pārbaudīšanu, izvērtēšanu, dziedināšanu, var teikt, ka reformācija ir nepieciešama.
Luters iestājās pret grēksūdzi kā priestera varu, nosakot, kad katram jādodas uz grēksūdzi. Diemžēl šajā jautājumā bijuši pārspīlējumi, kļūdas, pat ļaunprātības. Cilvēki bez reāla pamata tikuši mocīti, tomēr Luters grēksūdzi neatcēla, un tā nav atcelta joprojām,” teica T.Rēdmanis.
Katoļu garīgajā seminārā kalpojošais priesteris Andris Kravalis domā, ka Reformācijas diena noteikti nav svētku diena baznīcai kopumā. “Šo dienu nevajadzētu svinēt, bet gan lūgt piedošanu, tomēr saprotu, ka Reformācijas diena un Lutera mācība ir luterāņu identitāte. Šķelšanās ir katoļu un luterāņu kopējā vaina. Tā bija tā laika traģēdija, un baznīcas sašķeltība turpinās. Es ar sāpēm skatos, kā šodien klājas luterāņiem. Zviedrijā luterāņu baznīcā sāk laulāt viena dzimuma pārstāvjus. Reformācijas rezultātā ir zaudēti daļa no pamatprincipiem, caur kuriem notiek svētdarīšana. Man par šo jautājumu ir grūti runāt, jo pastāv dažādas pieejas. Nenoliedzami, Luters bija cilvēks, kas sasniedzis zināmu briedumu, labi, ka viņš iztulkoja Bībeli vācu valodā, tomēr mazās autonomās draudzes, kas veidojušās un veidojas, vairāk uzskatāms par traģisku notikumu. Luters nav vienīgais reformators. Arī Asīzes Francisks, Akvīnas Toms bija reformatori. Var reformēt, bet palikt vienotībā,” teica A.Kravalis.
Gunta Matjuhova, Vasarsvētku draudzes mācītāja, Latvijas Kristīgās kalpošanas skolas neklātienes programmas direktore: “Ne bīskapi, ne pāvesti, bet gan Dievs reformē baznīcu, un harizmātiskā kustība, kas vērojama katoļu un atsevišķos gadījumos arī luterāņu baznīcā, ir Dieva darbs pie tiem cilvēkiem, kuri meklē vairāk par reliģiskiem rituāliem. Cilvēka un Dieva attiecības nav atkarīgas no konfesijas. Luters reformēja tā laika teoloģiju, bet viņš nebija nodomājis veidot jaunu netradicionālu kustību. Šis katoļu mūks saskatīja nepilnības teoloģijā. Baznīca bija ievedusi cilvēkus izmisumā, jo, lai kā censtos, cilvēks nekad nebija pietiekami labs, lai ar saviem darbiem “nopelnītu pestīšanu”. Cenšoties pēc pilnības, Luters pats bija izmisumā par šo nesasniedzamo ideālu. Viņš saredzēja pretrunas.
Domāju, ka šodien mūsu draudzēm atkal ir nepieciešama reformācija. Arī mūsu – Vasarsvētku – draudzēm tā nepieciešama.”
G.Matjuhova domā, ka agrāk vai vēlāk cilvēki, labu gribot, tomēr kļūst par reliģisko dogmu un rituālu kopējiem. “Luters bija neapmierinātais un nepatika tā laika konjunktūrai. Arī šodien neapmierinātie nepatīk, jo viņi traucē reliģiskajai rutīnai, stagnācijai, sakustina dīķi.
Man joprojām ir doma, ka Latvijā nāks garīga atmoda. Gara brīvības fenomens ir iespējams. Milzīgs spēks ir lūgšanai un ticībai, bet neviens indivīds šodien nevar izmainīt draudzi. Es jau varbūt varu vienu reizi uzkāpt citas baznīcas kancelē un “reformēt”, bet tad pienāks pie manis pāris kārtības sargu, izmetīs pa durvīm, un “reformācija” beigsies. Dienvidkorejā, kur notiek spēcīga garīgā atmoda, piemēram, tas, kādai konfesijai pieder draudze, vairāk pasakāms pēc piestiprinātās “šiltes” pie ieejas, nevis pēc tā, kas notiek telpā. Ja tiešām nāk atmoda, gaisotne sāk līdzināties pirmajām draudzēm un ir arī pārsteigumi.”
G.Matjuhova uzskata, ka, runājot par reformāciju, nebūs pārspīlēti, ja teiksim, ka pilnīgi visām draudzēm un visiem kristiešiem laiku pa laikam sevi jāpakļauj “reformācijai”.
“To palīdz veikt Bībeles lasīšana. Mani pārsteidz, cik maz to dara. Ja var teikt, ka primāri uz visiem cilvēkiem Dievs runā ar dabas palīdzību, tad specifiski tie, kas sevi sauc par kristiešiem, iepazīstas ar Bībeli. Ja nezini, kas tur rakstīts, nevari teikt, ka esi kristietis. Dievam nav nepieciešami mūsu mistiskie pieņēmumi vai reliģiski rituāli.”
Kristīgās kalpošanas skolas pasniedzēja uzsver, ka nav viduslaiki. Cilvēce ir mainījusies. Daudzi jautājumi jāskata šā laika kontekstā. Viens ir ideālais, otrs – reālais. Tāpēc ir nepieciešama ne tikai Dieva žēlastība, bet arī citam pret citu. Cilvēki, dzīvojot materializētajā pasaulē, aizmirst, ka garīgā pasaule nepakļaujas materiālās likumiem un ka to, ko var nopelnīt ar darbu, sauc par “laicīgo mantu”. “Garīgās dzīves pamati meklējami ticībā uz Jēzu Kristu, nevis kādās ārēji svētdarošās darbībās, ko varbūt veic pats, bet varbūt kāds cits tavā vietā.
Vasarsvētku kustība pastāv reformācijas tradīcijā, tomēr savtīgums, paštaisnība, rutīna agrāk vai vēlāk mūs aicina no jauna reformēt savu baznīcu,” domā G.Matjuhova.
