Ar 1. oktobri spēkā stājās jaunais Kriminālprocesa likums, kas jau ir gana kritizēts, taču domāts kā iedarbīgs instruments tiesībsargājošo institūciju darba sakārtošanai.
Ar 1. oktobri spēkā stājās jaunais Kriminālprocesa likums, kas jau ir gana kritizēts, taču domāts kā iedarbīgs instruments tiesībsargājošo institūciju darba sakārtošanai.
Tā kā likums būtībā ir pilnīgi jauns un ar tā pielietošanu saistīti daudzi neskaidri jautājumi, “Ziņas” uz sarunu aicināja vadošās Latvijas kriminālprocesa zinātnieces Latvijas Policijas akadēmijas rektori profesori Āriju Meikališu un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes prodekāni asociēto profesori Kristīni Stradu -Rozenbergu.
Galvenais mērķis, kādēļ Kriminālprocesa likums tika izstrādāts, ir cilvēktiesību ievērošana, ātrāka tiesisko attiecību nokārtošana nolūkā sasniegt taisnīgu krimināltiesisko attiecību noregulējumu. Tiek saudzēta personas privātā dzīve, lai gan iejaukšanās, strādājot ar likumpārkāpējiem, protams, ir neizbēgama. Tomēr tiesībsargājošo institūciju darbiniekiem jācenšas ievērot samērīgums. Par to, vai likumam izdevies sasniegt mērķi, varēs spriest pēc pāris gadiem. Kriminālprocesa kodekss, kas bija spēkā līdz šim, darbojās no 1961. gada. Kaut gan veikti daudzi labojumi, tas bija neviendabīgs, dažkārt pretrunīgs un morāli novecojis.
Jaunajā likumā, pie kura izstrādāšanas galvenokārt darbojās praktiķi, dažus zinātniekus pieaicinot tikai atsevišķu jautājumu reglamentācijas variantu piedāvāšanā, ļoti precīzi definētas daudzas kriminālprocesa nianses, kā arī sekas tam, ja likuma prasības procesa gaitā netiek ievērotas. Laikam tāpēc daži juristi jau paziņojuši, ka likums darbojas noziedznieku interesēs, jo vismaz sākotnēji procesa gaitā tiks pieļautas daudzas kļūdas. “Procesa gaitā būtisku izmaiņu nav, agrāk vajadzēja darīt tieši tāpat, taču tas nebija skaidri definēts, līdz ar to atsevišķas lietas netika izdarītas. Tagad procesa veicējiem nāksies strādāt kārtīgāk,” atzīst Ā.Meikališa.
Speciālistes, vērtējot likuma izstrādi, atzīst, ka noslēguma posmā tas ticis nedaudz sasteigts, tāpēc palikušas savstarpējas nesaskaņas, nav pilnībā nodrošināta arī normatīvā bāze sekmīgai likuma izpildei. Jau tagad likumā izdarīts vairāk nekā desmit labojumu un drīzumā tiks sagatavoti vēl vismaz simts. Tie galvenokārt attiecas uz likuma pantu nesaskaņotību un redakcionālām kļūdām.
Kompensācija cietušajiem
Latvijā ir ļoti daudz cilvēku, kuriem noziedznieki “palikuši parādā”. Nākotnē cietušajiem ir cerības gan saņemt morālo atlīdzinājumu par nodarīto, gan zaudēto atgūt. Turpmāk cietušais varēs saņemt ne tikai kompensāciju par zaudējumiem, bet arī tā saukto “sāpju naudu” – mantisku atlīdzinājumu par sev nodarītajām ciešanām. Pašlaik morālās kompensācijas griesti nav noteikti, tāpēc summas var būt astronomiskas. Par to atbilstību konkrētajam nodarījumam lems tiesa. “Ir valstis, kurās ļoti precīzi noteikts, kāda ir sāpju nauda par lauztu pirkstu, sasistu seju vai zagļa nodarīto. Iespējams, arī Latvijā varētu tikt izstrādāti šādi kritēriji,” skaidro K.Strada – Rozenberga.
Likumā iestrādāta arī ideja par valsts kompensāciju fondu. Kad tas sāks darboties, cietušais materiālo kompensāciju saņem uzreiz – to izmaksās valsts. Atlīdzību varēs saņemt ne tikai tajos gadījumos, kad vainīgais atrasts, bet arī tā saucamajās “tumšajās lietās”, kad likumpārkāpējs nebūs noskaidrots.
Tiesa, patlaban vēl nav izveidots valsts kompensācijas fonds, no kura šīs izmaksas paredzēts veikt, nav arī izstrādāta atbilstoša likumdošana, kas šo procesu reglamentētu. Bet tas ir laika jautājums.
Policijai jāstrādā ātri
Nedaudz mainījusies kārtība, kā policijā tiks pieņemti iedzīvotāju iesniegumi. Agrāk policists desmit vai trīsdesmit dienu laikā pēc personas iesnieguma saņemšanas varēja izlemt, ierosināt par saņemto faktu krimināllietu vai ne. Tagad tas jāizlemj uzreiz. Ja nav acīmredzama šķēršļa, kas liegtu kriminālprocesu sākt, piemēram, ja policija saņem iesniegumu par laulības šķiršanu, kas nav kriminālpārkāpums, tad process ir jāsāk. Tas gan nenozīmē, ka to nevarēs izbeigt, ja atklāsies, ka notikušajā nav noziedzīga nodarījuma pazīmju.
Likumā iekļauta striktāka kompetences sadaļa starp dažādām izmeklēšanas iestādēm, un tādu ir desmit. Līdz šim Valsts policija bija tiesīga veikt izmeklēšanu visās lietās, arī tādās, kas ietilpa specializēto iestāžu kompetencē, turpmāk tai piekritīgas tikai tās lietas, kas nav jāizmeklē kādai no specializētajām izmeklēšanas iestādēm, piemēram, Finanšu policijai vai KNAB, ja vien izmeklēšanu Valsts policijai nav uzdevis ģenerālprokurors.
Izmeklēšanas tiesneši
Lai novērstu situāciju, kad par aizturētā drošības līdzekli lemj tas pats cilvēks, kas pēc tam lietu izskata tiesā, radīts jauns amats – izmeklēšanas tiesnesis. Tādi darbojas katrā rajona tiesā (pārsvarā tas bijis iespējams tikai, paplašinot štatus), viņu pārziņā ir noteiktu veidu drošības līdzekļu pieņemšanas, mainīšanas un citas lietas, kas risinās pirmstiesas izmeklēšanas laikā. Viņu pārraudzībā būs arī tas, kā tiek ievērotas aizturētā vai aizdomās turētā cilvēktiesības.
Sabiedrībā izskanējuši minējumi – strīdīga ir norma, ka drošības līdzekli var mainīt izmeklētājs. Tas varētu sekmēt korupciju. Taču, kā stāsta Ā.Meikališa, šādi pieņēmumi neatbilst patiesībai. Drošības līdzekli piemēro tiesnesis, uzklausot izmeklētāja, apcietināmās personas un viņa aizstāvja apsvērumus un izskatot lietas materiālus.
“Runā, ka izmeklētājs varētu “izspiest” naudu par to, lai aizturētajam nepiemērotu drošības līdzekli – apcietinājumu, taču realizējams tas būtu tikai tādā gadījumā, ja darbotos vienota koruptīva sistēma, proti, izmeklētājs – tiesnesis. Pretējā gadījumā izmeklētājs nespētu panākt personas apcietināšanu, jo to dara izmeklēšanas tiesnesis, pamatojoties uz reāliem lietas materiāliem, nevis izmeklētāja viedokli vai izteikumiem,” atzīst K.Strada – Rozenberga, piebilstot, ka neilgais laiks, kopš izmeklēšanas tiesneši sākuši savu darbību, apliecinājis viņu rūpīgo un atbildīgo pieeju saviem pienākumiem.
Vienīgā iespēja, kā izmeklētājs varētu ietekmēt arestētā likteni, ir mainīt drošības līdzekli jau pēc aresta piespriešanas, ko Kriminālprocesa likums atļauj, ja tas nepieciešams sekmīgai lietas izmeklēšanai vai kādu citu objektīvu apstākļu dēļ.
“Jums ir tiesības klusēt”
Ārzemju filmās redzēts, kā policists saka: “Jums ir tiesības klusēt, viss, ko jūs teiksiet, var tikt izmantots pret jums.” Un kurš tad nezina, ka ikvienam ir tiesības uz zvanu advokātam. Tagad šīs normas kļuvušas ikdienišķas arī mūsu tieslietu sistēmā. K.Strada – Rozenberga teic – ja policists aizmirsīs aizturēšanas laikā pateikt maģisko teikumu, aizturētā liecība pēc tam var tikt uzskatīta par nederīgu, jo tās devējs nav apzinājies, ko dara.
“Varētu likties, ka tā ir tikai formalitāte, taču šai frāzei ir ļoti liela nozīme, proti, izskaidrot aizturētās personas tiesības,” piebilst speciāliste. Aizturētajiem tiks piedāvāts tālrunis un advokātu saraksts, lai izvēlētos sev vēlamo aizstāvi un sazinātos ar viņu.
Aizturētām, aizdomās turamām un apsūdzētām personām tagad tiek izsniegts dokuments, ar kuru viņas šo statusu iegūst, piemēram, aizturētais “uz rokas” saņems aizturētās personas protokolu.
Jāpiebilst, ka ir paplašināts obligātās aizstāvības, tas ir, to personu, kurām nepieciešama obligātā juridiska aizstāvība, loks. Tagad to tiesīgi izmantot analfabēti, kā arī personas, kuru izglītības līmenis ir tik zems, ka tās nevar sevi aizstāvēt. Tā kā zema izglītības līmeņa jēdziens nav izskaidrots, par tādu pēc tiesas ieskatiem var tikt atzīts pat cilvēks ar augstāko izglītību.
Jāpierāda savi ienākumi
Sabiedrībā gana daudz diskutēts par legālo prezumpciju. Izrādās, tā iekļauta arī jaunajā Kriminālprocesa likumā, lai gan pašlaik ne tādā izpildījumā, kā par to runāts plašsaziņas līdzekļos. Likums paredz, ka cilvēkam, kas tiek turēts aizdomās vai apsūdzēts par noteiktu noziegumu, būs jāpierāda, kādā veidā iegūta manta. Ja tas netiks pierādīts, mantu uzskatīs par nelegāli iegūtu un konfiscēs. Šāda norma attiecas uz noziegumiem, kas saistīti ar organizēto noziedzību, terorismu, cilvēku tirdzniecību un narkotikām. Par nelikumīgu tiks uzskatīta arī to personu manta, kas ar vainīgo uztur pastāvīgas attiecības, ja vien paši nepierādīs pretējo
“Protams, var strīdēties, vai vajadzēja iekļaut likumā tik striktu normu. Praksē tas varētu realizēties tā – kādu personu aiztur, piemēram, par narkotiku tirdzniecību. Viņam tiek pieprasīti paskaidrojumi, kādā veidā iegūtas viņa personīgās mantas vai naudas uzkrājumi. Ja kopā ar viņu dzīvo desmit cilvēku, visiem būs jāpierāda savas mantas izcelsmes likumība,” precizē K.Strada – Rozenberga.
Jaunums ir arī tas, ka likumā precīzāk un arī konceptuāli citādi risināts jautājums par noziedzīgi iegūtās mantas (runa ir par ikvienu noziedzīgu nodarījumu) konfiskāciju. Kardināli atšķirīga no līdzšinējā ir norāde – ja personai vairs nav noziedzīgi iegūto līdzekļu, tad attiecīgajā apmērā varēs konfiscēt ar viņu saistīto personu mantu.
No šīs normas neizdosies izvairīties arī, laulātajiem noslēdzot mantas šķirtības līgumu. Lai konfiskācija uz viņu mantu neattiektos, tam jābūt izdarītam vismaz trīs gadus pirms nozieguma izdarīšanas.
Iespēja iztikt bez tiesas
Likumā paplašinātas iespējas krimināltiesiskās attiecības atrisināt ārpus tiesas. Ja kādai personai negribēsies, lai lieta nonāk līdz tiesai, būs iespēja ne tikai panākt izlīgumu ar cietušo, kas var būt par pamatu lietas izbeigšanai, kā tas ir bijis līdz šim, bet arī vienoties ar prokuroru par konkrētu sodu, neļaujot lietai nonākt tiesā. To paredz jaunieviestais prokurora priekšraksts par sodu. Līdzšinējais process nepieļāva personas sodīšanu ārpus tiesas. Vienošanās par sodu nevar notikt bez pašas personas piekrišanas, turklāt prokurors šādos gadījumos nedrīkst piespriest brīvības atņemšanu, bet tikai naudas sodu vai piespiedu darbu. Nelielas izmaiņas skārušas arī izlīguma procesu. Iepriekš par izlīgumu drīkstēja vienoties tikai līdz tiesai, tagad to iespējams darīt arī tiesas laikā. Piemēram, prokurors vai apsūdzētā aizstāvis var lūgt sēdes pārtraukumu, lai vienotos ar apsūdzēto.
Preses brīvību neierobežos
Vairākiem plašsaziņu līdzekļu pārstāvjiem pēc Kriminālprocesa likuma stāšanās spēkā nācies no izmeklēšanas iestādēm dzirdēt žēlošanos par to, ka ir fakti, ko publiskot nedrīkst. Ā.Meikališa to skaidro ar likumsargu neinformētību vai nepietiekamu likuma izpratni.
“Likums aizliedz žurnālistiem iepazīties ar lietas materiāliem un piedalīties drošības līdzekļa piemērošanas tiesas sēdē. Citu izmaiņu nav,” pastāstīja Ā.Meikališa. Tāpat kā līdz šim procesa virzītājam ir tiesības nesniegt informāciju, kas varētu kaitēt izmeklēšanai, bet citu motīvu ziņu nesniegšanai nav.
Cits jautājums – aizturēto, aizdomās turēto, apsūdzēto, cietušo un liecinieku filmēšana un fotografēšana. To nedrīkst veikt bez viņu piekrišanas. Ja, piemēram, policija nofotografējusi nozieguma vietu ar cietušajiem vai likumpārkāpējiem, tas tiek uzskatīts par lietas materiālu un nedrīkst tikt publiskots līdz galīgam nolēmumam, izņemot gadījumus, kad tas nepieciešams nozieguma atklāšanai.
Policijas apmācība
Jūlijā policistus četros reģionos, katrā apmēram 50 dalībnieku, apmācīja profesionāli pasniedzēji. Nodarbībās tika arī diskutēts, jo jautājumu par likumu bija daudz. Septembrī mācības tika atjaunotas, tagad tās notiek visu laiku. Līdz jaunajam gadam par Kriminālprocesa likumu būs apmācīta visa Valsts policija. Ir arī kāda problēma, proti, daļai policistu ir vājas zināšanas par iepriekšējo kriminālprocesu, tāpēc jauno apgūt ir daudz sarežģītāk. Lai šo situāciju uzlabotu, klausītāji tiek sadalīti grupās pēc zināšanu līmeņa.”Visiem, kas mācās, lieku pie sirds – pirms kaut ko darīt, paskatīties, kas par to ir teikts likumā, turklāt nedrīkst kavēt termiņus – viss jāizdara kārtīgi, bet ātri,” piebilst Ā.Meikališa.
