Viens no latviešu jūrniecības ciltstēviem tautās reiz palaida gudrību, ka jūra ir auglīgākā latviešu druva. Tautieši to novērtēja, un nu jau vairāk nekā gadus piecpadsmit gudrā vīra vārdā tiek saukta viena no centrālajām galvaspilsētas ielām.
Viens no latviešu jūrniecības ciltstēviem tautās reiz palaida gudrību, ka jūra ir auglīgākā latviešu druva. Tautieši to novērtēja, un nu jau vairāk nekā gadus piecpadsmit gudrā vīra vārdā tiek saukta viena no centrālajām galvaspilsētas ielām.
Ar braukšanu jūriņā letiņiem gan tā pašvaki – nacionālā kuģniecības kompānija, tiecoties pēc izdevīgākas nodokļu politikas un tādējādi augstākiem saimnieciskās darbības rezultātiem, jau kuro gadu savu floti aprīko ar citzemju karogiem, vietējie zvejas kuģīši zēģelē pa Latvijas piekrasti, taustoties pēc tās dzelmē atlikušajiem reņģu resursiem, bet ar lielu pompu sāktā prāmja “Baltic Kristina” satiksme ar Stokholmu nonākusi strupceļā. Tās vietā palicis pārsimts apmuļķotu pasažieru, kas Zviedrijā bija spiesti ierasties pa citiem maršrutiem, darba samaksu gaidošs personāls un biedējošas septiņu miljonu latu atzīmi krietni pārsniegušas parādsaistības. Pāri visam – apķīlāts krastā pietauvotais prāmis.
Atjaunot prāmja satiksmi ar Stokholmu bija viens no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas priekšvēlēšanu solījumiem pašvaldību vēlēšanās pirms vairāk nekā četrarpus gadiem, bet tagad pēc dažu gadu darbošanās izrādījies, ka šādā veidolā tas bijis nekas vairāk kā iepriekšējā sasaukuma Rīgas Domes stutēts projekts – acīmredzot ziepju burbulis politisko akciju celšanai. Galvenais pasākuma iniciators bijušais mērs, tagadējais deputāts Gundars Bojārs žēli atzīst, ka tolaik galvaspilsētas rāte uz savu galvu centusies attīstīt šo satiksmes nozari, bet tā arī nav sagaidījusi pretimnākšanu no valdības. Toties potenciālais prāmja līnijas operators, kas darbu cer sākt jau pēc nepilniem trīs mēnešiem, – Igaunijas firma “Tallink” – pašlaik baudot vislielāko varas labvēlību. Pēc kara dūres izvicināt pamanījies arī premjers Aigars Kalvītis, ar pārliecību paužot, ka šis projekts jau no laika gala bijis lemts neveiksmei, jo tam trūcis jebkāda ekonomiska pamatojuma.
Tādā gadījumā varētu jautāt, kur skatījies “Parex” bankā ņemtā kredīta galvotājs – Rīgas brīvosta, iesaistoties tik riskantā un ekonomiski šaubīgā pasākumā, kas tagad draud ar pamatīgu grābienu savā makā? Visticamāk, atbilde meklējama faktā, ka laikā, kad tika dibināta akciju sabiedrība “Rīgas jūras līnija” (RJL), brīvostas valdē dominēja ar kreiso politisko flangu saistītas personālijas, pašus sociāldemokrātus ieskaitot. Bet tādējādi izmantot ietekmi un nodrošināt sev vēlamu balsojumu problēmu nav.
Savādi arī, ka lielākie RJL dibinātāji – Rīgas Dome un ar tās bijušo mēru Bojāru saistīta privātfirma – uz radikālu rīcību, RJL vadības maiņu, bija gatavi tikai pēc tam, kad uzņēmums jau neatgriezeniski ilgi bija darbojies ar miljonos mērāmiem zaudējumiem pat tūrisma sezonā. Visa RJL līdzšinējā darbība un tās uzraudzība vairāk atgādina manīgu vīru saujiņas inspicētu un realizētu haltūru, no kuras radītā purva pašiem pagaidām izdevies izlēkt sausām kājām.
Pašlaik varam vien atcerēties, kā 2002. gada sākumā neviens cits kā “Tallink” prezidents vainoja Rīgas tēvus vēlmē tikai piebāzt savas kabatas un ironiski novēlēja latviešiem palikt pie tankkuģiem… Vai atkal likteņa ironija?
Audita rezultāti, iespējams, varētu atklāt kādu vēl pagaidām nezināmu, ne pārāk tīru noslēpumu, un ar laiku savs vārds, nav izslēgts, būtu sakāms arī tiesībsargājošām institūcijām. Uz tāda fona sašķobījies valsts tēls šķistu tīrais sīkums. Bet pašlaik jau kuro reizi var vien skumji nopūsties, ka letiņiem laikam nav lemts iemācīties savā zemē saimniekot pašiem.
