«Lai sporta nozare attīstītos, tai ir jāmainās,» – pārliecināts Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietnieks sporta jautājumos Edgars Šneps, kas piedalījies Nacionālās sporta attīstības programmas projekta izstrādē.
“Lai sporta nozare attīstītos, tai ir jāmainās,” – pārliecināts Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) valsts sekretāra vietnieks sporta jautājumos Edgars Šneps, kas piedalījies Nacionālās sporta attīstības programmas projekta izstrādē. “Programma gatavota pretēji pēdējos gados veiksmīgi iedibinātajai kārtībai,” veltot pārmetumus IZM “ierēdniecībai”, dokumentu Latvijas Sporta forumā pirms mēneša bargi kritizēja Olimpiskās komitejas un Sporta federāciju padomes vadība. Kā šajā brīdī juties ierēdņa lomā nonākušais jelgavnieks, savulaik Latvijas basketbola izlases kapteinis un pēc tam direktors, cilvēks, kas saistībā ar sportu dzīvojis teju visus no saviem 33 gadiem?
“Faktiski kritizēts jau tika pašu iepriekš nepadarītais,” secina tobrīd tikai dažus mēnešus jaunajā amatā pabijušais valsts sekretāra vietnieks, uzsvērdams, ka visaptverošs dokuments, kas noteiks sporta politiku turpmākajiem pieciem gadiem, Latvijā top pirmo reizi.
Basketbols – likumsakarīga izvēle
“Visi draugi bija par mani vecāki un spēlēja basketbolu. Gāju viņiem līdzi uz treniņiem Lauktehnikas zālē, ap vienpadsmitiem vakarā vecāki nāca mani vilkt ārā,” Edgars spriež, ka basketbols šādiem apstākļiem zēna gados bijusi likumsakarīga izvēle. Protams, arī 4. vidusskolai ar basketbola novirzienu un sporta skolotājam Rolandam Čuhalovam tajā bijusi sava loma. Tad sākušies treniņi sporta skolā pie Alvila Eglīša. “Tolaik mēs Latvijas skolēnu spēlēs vienmēr bijām finālistu četriniekā,” komandas rezultatīvākais spēlētājs, kas bijis arī izlases kandidātos, tomēr atklāj, ka īstā izaugsme nākusi vēlāk – Rīgas 47. vidusskolas basketbola internātā. Tad viņš uzaicināts Latvijas izlasē, kas paspējusi vēl pēdējā PSRS čempionātā izcīnīt sudraba medaļas.
Patstāvības skola
“Sākumā braucu divreiz nedēļā uz mājām, pēc tam jau pa vienai reizei un vēl retāk,” atceras Šneps. Treniņi, treniņi un sacensības aizņēma lielāko daļu laika. “Tolaik trīs gadus uz 4. vidusskolas zināšanām nolauzu. Jelgavā man mācības padevās labi, skolotāji mudināja sporta vietā drīzāk ar galvu strādāt. Vidusskolas beigās vidējā atzīme tiešām izskatījās “ne pārāk”,” viņš atzīst. Taču turpmākie notikumi liecina, sportiskai neatlaidībai un cīnītāja raksturam ir vērtība arī dzīves cīņās. “Gāju labot atzīmes, konsultējos pie privātskolotājiem. Pabeidzu labi un tiku iekšā LLU Ekonomikas fakultātē.”
Pēc lekcijām uz staciju, tad Rīgā treniņš – un atpakaļ. “Gadījās, ka biju tik noguris, ka aizbraucu garām Cukurfabrikas stacijai un pēc tam kājām gāju uz mājām Pārlielupē,” pirmā kursa students arī šādā režīmā tomēr vēl atradis laiku cītīgām mācībām, taču tad profesionālajā sportā sākusies straujāka attīstība un studiju temps savukārt līdz ar to palēninājies. “1994. gadā pabeidzu. Vēl pēc diviem gadiem varbūt būtu pietrūcis laika,” viņš spriež.
Karjeru ietekmē juku laiki
Kad atjaunota brīvā Latvija un līdz ar robežām atvērās pirmās iespējas sportistiem parakstīt ārzemju kontraktus, mūsu basketbols izrādījās ārpus aprites. “Mēs sēdējām Latvijas basketbola līgā. Kad atnāca piedāvājums braukt uz Eiropas U22 čempionātu, nebija finansētāju. Šajā čempionātā uzvarēja baltkrievi – komanda, kam ne reizi nebijām zaudējuši,” toreizējais izlases dalībnieks atceras, ka pieci baltkrievu spēlētāji pēc tam aizbraukuši strādāt uz Ameriku. Mūsējie pajukuši kur kurais. Viņš trīs gadus nospēlējis “ASK/Brocēnu” vienībā, tad parakstījis kontraktu ar komandu “Anwil” Polijā un divus gadus palīdzējis tai kļūt par valsts čempionāta sudraba medaļnieci. Ar lielāko gandarījumu par Latvijas izlases panākumu saistās 2001. gads, kad Eiropas čempionātā uzvarēti lietuvieši. Šneps gan šajā spēlē sēdējis malā ar muguras traumu, taču iepriekš pielicis savu roku kvalifikācijas turnīrā. Emocionālākais piedzīvojums laukumā bijis 2003. gada čempionāts Zviedrijā. “Pirmais mačs bija ar lietuviešiem. Visu spēli bijām vadībā, bet noslēgumā ar vienu punktu zaudējām.” Pēc nākamajiem zaudējumiem Vācijai un Izraēlai mūsējie brauca mājās, bet lietuviešiem, kas vēlāk aizcīnījās līdz zelta medaļām, pirmā izrādījusies visgrūtākā spēle.
Tās bija izlases kapteiņa atvadas no aktīvā sporta, taču saikne ar komandu turpinājās tās direktora krēslā, līdz nāca piedāvājums ieņemt amatu Izglītības un zinātnes ministrijā.
Materiālās un domas neatkarības piekritējs
Pirmais nozīmīgākais uzdevums valsts sporta politikas sekmīgākai veidošanai dibinātajā postenī bija iesaistīties Nacionālās sporta attīstības programmas tapšanā. Patiesībā – ir joprojām, jo daudzas nostādnes dokumenta projektā sporta sabiedrība nav akceptējusi, tāpēc darbs, ņemot vērā ierosinājumus, turpināsies.
Latvijas samudžinātajā situācijā, kad pārklājas dažādu struktūru kompetences un atbildība, E.Šneps nenoliedz, ka sportā sabiedriskās organizācijas strādā labāk (arī tāpēc, ka no tā “labāk” atkarīgs organizācijas finansējums). Tomēr valsts budžeta pārdale ir un, viņaprāt, tai jāpaliek valsts ziņā.
Ap naudas lietām, protams, raisās karstākās diskusijas, un valsts amatpersonai veltītās kritikas sakarā plašākai sabiedrībai atklājies, ka Šneps licis lietā arī savu ekonomista izglītību un kļuvis par līdzīpašnieku trijās firmās. KNAB jau sācis izmeklēt iespējamo interešu konfliktu. “Stājoties amatā, es noskaidroju, ko drīkstu, ko nedrīkstu, un esmu atteicies no faktiski pat formālajiem amatiem firmās. Būt par kapitāldaļu turētāju likums neaizliedz,” viņš neuzskata, ka būtu nonācis pretrunās. “Ja esmu materiāli nodrošināts, tad varu būt arī neatkarīgāks lēmumos,” E.Šneps pauž savu pārliecību.
Bet labprātāk viņš runā par pozitīvo. Par to, ka 2005. gada budžeta grozījumos sportam atvēlētas prāvas summas. Par LOK un IZM kopīgo projektu – gaidāmo Gada sporta balvas sarīkojumu, kur viņa iniciatīva esot Gada sporta skolotāja nominācija, jo “skolās strādā fantastiski sporta pedagogi”.
