Gleznojot lielāko daļu darbu, kas apskatāmi nule atklātajā izstādē «Noslēpuma tuvumā», Ēstere Zemīte domājusi par tiem paredzēto izstādes vietu – Ģ.Eliasa muzeju.
Gleznojot lielāko daļu darbu, kas apskatāmi nule atklātajā izstādē “Noslēpuma tuvumā”, Ēstere Zemīte domājusi par tiem paredzēto izstādes vietu – Ģ.Eliasa muzeju.
1973. gadā dzimušajai māksliniecei šī ir divpadsmitā personālizstāde. Arī Jelgavā viņas darbi jau viesojušies – pirms divarpus gadiem, kad Ģ.Eliasa muzejā rīkoja izstādi kopā ar tēvu Jāni Zemīti. Toreiz līdz ar lieliskas izstāžu vietas atklājumu dzimusi doma par vēl vienas izstādes rīkošanu šeit. “Kad ieraudzīju, kā darbi eksponēti, sapratu, ka tā ir ideāla vieta manām gleznām – te tās var “elpot” brīvi,” pāris gadu senu pagāni atceras Ēstere. Jaunajā izstādē apskatāms pārsvarā divu pēdējo gadu veikums, kas, kā piebilst autore, tapis, prātā paturot to gaidāmo eksponēšanas vietu.
Papildus mākslinieces diplomam Ēsterei ir vēl viena augstākā izglītība – sociālajā darbā. Kopš deviņdesmito gadu beigām viņa strādā ar bērniem, kam nepieciešama īpaša palīdzība. Kas attiecas uz pievēršanos glezniecībai, te tēva loma nav grūti uzminama. Savukārt apņemšanās pēc Mākslas akadēmijas studēt sociālo darbu radusies baznīcā (Ēstere ir Rīgas Lutera draudzes locekle), darbojoties diakonijā, uzņemoties daudz un dažādus pienākumus. Tai laikā Ēstere sapratusi, ka ļoti patīk darbs ar cilvēkiem un nolēmusi to apgūt profesionālāk – pēc Mākslas akadēmijas iestāties augstskolā “Attīstība”.
Šī Jelgavā apskatāmā izstāde atstāj daudzveidīgāku iespaidu nekā iepriekšējā, no kuras atmiņā palikusi emociju grotesku portretējumu dominēšana. Tagad līdzās platos triepienos paustiem izjūtu sabiezinājumiem seju tuvplānos ir vairāk gleznu, kas iedveš ko gluži citu, piemēram, mieru – kā mākoņu bezgalības apcerēšana lauku ainavā. Vai Ēsteres gleznas tiecas piedāvāt sociāli aktīva cilvēka skatu uz dzīvi no tās norišu iekšienes? “Gleznas noteikti sasaucas ar visu, kas notiek manā dzīvē, arī ar aizņemtību sociālajā darbā, bet ne tikai; daudz iespaidu sniedz, piemēram, ceļojumi. Man jau pašai šķiet, ka emociju portreti kaut kādā ziņā ir manas sejas. Neapzināti, jo es tās, protams, negleznoju ar tādu domu. Taču, kad uz tām paskatos, liekas, tās varētu būt manas emocijas, manas izjūtas, mans redzējums.”
Ē.Zemīte ne tikai glezno un strādā kā sociālā darbiniece, bet arī spēlē ģitāru, ko jau pāris gadu apgūst pie Modra Baumaņa, un šā gada pavasarī viņa atsaukusies skolotāja aicinājumam piedalīties jaunveidojamā kolektīvā, kura mājvieta, kā liecina nosaukums, ir Bolderājas Mūzikas un mākslas skola. Izstādes atklāšanā notika ģitāristu ansambļa koncerts, kurā skanēja gan Antonio Vivaldi (viņa Koncertu Do mažorā uzstāšanās ievadā kopā ar Ainu Circeni pie klavierēm atskaņoja kolektīva vadītājs), brazīliešu, spāņu un krievu skaņdarbi ģitārai, gan populāru dziesmu instrumentāli aranžējumi – Ērika Kleptona “Tears In Heaven” un “Nothing Else Matters” no grupas “Metallica” repertuāra.
