Vēla oktobra svētdiena. Pabraucot garām autobusu parkam, Meiju ceļš kļūst šaurāks un ved cauri brikšņiem. Rēgojas pamesti sargtorņi, kur pirms gadiem piecpadsmit diennaktīm nīka padomju impērijas zaldātiņi.
Vēla oktobra svētdiena. Pabraucot garām autobusu parkam, Meiju ceļš kļūst šaurāks un ved cauri brikšņiem. Rēgojas pamesti sargtorņi, kur pirms gadiem piecpadsmit diennaktīm nīka padomju impērijas zaldātiņi.
Gabaliņu tālāk stāv mazliet šķībs reklāmas plakāts – kā liecība, ka “veči” ar krāsu pistolēm spēlējuši kariņu jeb peintbolu. Te piepeši aiz krūmiem ierūcas lidmašīnas motors un, gaisu jaucot, sāk griezties propelleri. Skaidrs, ka tepat ir lidlauks. Piebraucot tuvāk, ieraugu Rīgas Aerokluba lidmašīnu, kas vakar kādu divsimt metru augstumā aizlidoja gar pilsētas tirgus laukumu. Tas varētu būt kaut kāds AN. Divi propelleri, kabīnē divi vadības sēdekļi, kādas 20 – 30 vietas, kas laikam galvenokārt domātas izpletņu lēcējiem. Automašīnas, kas sabraukušas pie lidmašīnas stāvvietas, liek domāt, ka tauta, kas tur apgrozās, ir visai naudīga. Tomēr nevienas pazīstamas sejas. Rīdzinieki, kas devušies zaļumos. Te piepeši, nez kur gadījies kur ne, pie manis vingrā gaitā pienāk vīrs ādas jakā, kādas mēdz valkāt lidotāji, – Huberts Štekels. “Viņi nelidos, un tādēļ lidot varēsim mēs,” izskatās, viņš nupat ir vienojies par lielā skrejceļa izmantošanu.
Vīrs, kurš lido jau 65 gadus
Kas ir Huberts Štekels? Vienkāršs Buru lidotāju kluba instruktors? Nē, Jelgavas dzīvā leģenda, kas lido jau… 65 gadus. Ir cilvēki, kam nav nekādu īpašu apbalvojumu, nedz arī amatu, viņi nav bijuši piemēroti padomju kārtībai un īsti saprotami neiekļaujas arī mūsdienu sabiedrībā valdošajos priekšstatos. Un tomēr par viņiem gatavo raidījumus, raksta avīzēs. Izcilas personības, kas ar savu dzīvi ko svarīgu pasaka. Tāds ir arī vecais jelgavnieks, pirmskara laika ātrslidošanas čempions, bet no 1940. gada lidotājs Huberts Štekels. Pērnruden kāds vīrs gribējis ieriebt viņam. Nosūdzējis aviācijas departamentam. Kā tā 84 gadus vecs vīrs var lidot un turklāt mācīt jaunos?! Tas taču ir bīstami sabiedrībai! Kad šā gada 2. februārī Huberts Štekels bez kādām papildu piezīmēm izgāja visus medicīniskās komisijas ārstus, sūdzmanis vecajam vīram jautājis: “Cik tad ilgi jūs domājat lidot?” Huberts atbildējis: “Lidos, cik varēs.” “Bet cik tad ilgi jūs domājat dzīvot?” “Kā latvieši saka: simtu gadu, varbūt 99,9,” atstāstot šo “interviju”, ar smaidu saka Huberts Štekels, kas, darbojoties kopā ar jauniešiem, pats jūtas jauns. Aviācijas departamentam adresētajai sūdzībai viņš redz citu iemeslu. Proti, Jelgavas lidlaukam nav īsta saimnieka. Un tad jau gadās, ka viens otrs tur uzvedas kā zaļā pļavā. Tādiem cilvēkiem nepavisam nav vajadzīgs, ka tepat blakus darbojas kāds vērīgs vīrs, kuram ir tuva pirmās Latvijas laika aviatoru uzvedības etiķete.
Par lidlauka īpašuma lietām jāpiebilst, ka firma “Baltdelaero”, kas ar varenām ambīcijām aviācijas attīstīšanā uzņēmās lidlauku atpirkt no pašvaldības, kļuva maksātnespējīga. Ievilkusies tiesāšanās. Tajā pašā laikā, šķiet, Domē nav tādu lietpratēju, kas redzētu iespēju, turklāt prastu pārliecināt sabiedrību, ka Jelgava ir piemērota vieta aviosporta un aviotransporta attīstībai. Izskatās, vienīgie, kas uztur cerības liesmiņu, ir Huberts Štekels un viņa Buru lidotāju klubs – pieci seši vīri vecumā no 17 līdz 84 gadiem. Jāpiebilst, ka uz Štekeļa motorplaniera astes ir ne tikai Latvijas karoga krāsas, bet arī Jelgavas ģerbonis…
Kuros laikos bija labāk?
Kopā ar veco lidotāju nogājuši gar rīdzinieku iekārtoto lidmašīnu stāvvietu un pussagruvušo lidojumu vadības ēku, nokļūstam uz lielā skrejceļa, kura malā gar motorplanieri rosās divi jaunieši. Baltijas Krievu institūta students divdesmit vienu gadu vecais Jānis Fiļimonovs un septiņpadsmitgadīgais Amatniecības vidusskolas audzēknis Roberts Mačulis. Abi pirmoreiz šurp atnākuši pirms pieciem gadiem. “Ļoti vilka pie lidmašīnām.” Līdz beidzot, kad bija dabūta arī vecāku atļauja, Huberts viņus pavizināja. Taču ar to nav pieticis. Tā sākās mācības, darbs ar aviotehniku.
“Huberts vienmēr ir korekts, visu dara ar lielu precizitāti, jo kļūdas gaisā nedrīkst pieļaut. Ļoti mīl aviāciju,” saka Roberts. Pēdējos trīs gadus gan puisim un viņa skolotājam radušās domstarpības, proti, jauneklis aizrāvies ar paraplāniem. Tie ir līdzīgi sporta izpletņiem, taču atšķirībā no tiem spēj pacelties gaisā. Paraplānists, kuram uz muguras piestiprināts motors, atgādinot Karlsonu. Huberts paraplānus diez ko neatzīst. Viņam tomēr ir ļoti svarīgi, lai starp kājām ir “štoks” (motorplaniera vadības svira). Taču Robertam nu esot grūti sadalīt no skolas mācībām brīvo laiku starp motorplanieri un paraplānu.
Arī Jānis Fiļimonovs Jelgavas Buru lidotāju klubā darbojas jau piecus gadus. Pabeidzis Amatniecības vidusskolu, viņš studē ekonomiku. Lidošana diez vai varētu kļūt par viņa profesiju, taču tas ir bērnības sapnis, aizraušanās, patīkama atpūta. Tādēļ Jānim līdzi ir arī fotoaparāts – mirkļus aerodromā ir vērts paturēt atmiņā.
“Valsts atbalsta mūsu klubam nav nekāda. “Krievu” laikā bija tāds DOSAAF, jaunieši varēja nodarboties ar planierismu, izpletņu lēkšanu,” stāsta Roberts. Mazliet savādi ir klausīties, kad septiņpadsmitgadīgs jauneklis runā par padomju laikiem. Tolaik tiešām darbojās iespaidīga militarizēta sistēma. Par izpletņu lēcieniem pat maksāja (nevis pašam bija jāmaksā), aviācijas sporta instruktorus algoja valsts, un daži latviešu zēni pat sapņoja kļūt par kosmonautiem. Taču, no otras puses, – pirms starta kādās sacensībās Bauskā Jelgavas planieristiem lika nokasīt no pašu būvētā lidaparāta uzrakstu – nosaukumu latviešu valodā “Jelgavnieks”. Tas nebija pēc standarta. Pēc kādām citām planieristu sacensībām 1974. gadā Liepājas rajonā, pārāk tuvu “dzelzs aizkaram”, Huberts Štekels pēkšņi bez kāda brīdinājuma zaudēja tiesības lidot. Un tās oficiāli atguva tikai pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Patiesais iemesls lidotāja tiesību atņemšanai, kā paskaidro aviators, bija lidaparāta – autožīra – uzkonstruēšana. Lai gan ne – Huberts Štekels būtu varējis lidot gan ar autožīru, gan ar lidmašīnām un planieriem, tikai parādījās viens nosacījums – sadarbība ar valsts drošības komiteju. Un to viņš nepieņēma.
Trīc kājas, bet jāvar
Viegli ierūcas folksvāgena motoriņš, un motorplanieris paceļas gaisā. Roberts ir lepns, ka lido jau no divpadsmit gadu vecuma, protams, ne jau viens. Kopā ar instruktoru Hubertu Štekelu. Kaut gan ar paraplānu puisis lido jau vairākus gadus, jautājums par patstāvīgu motorplaniera vadīšanu vēl nav pat apspriests. Arī Jānis, kaut viņam jau 21 gads, pagaidām lido kopā ar instruktoru. Viņam vecuma cenzs atļautu tiesības nokārtot. Tikai jāpārvērtē finansiālās iespējas – Jānis zina teikt, ka lidmašīnas vadītāja apliecības iegūšanai tagad jāmaksā ap pieciem tūkstošiem latu. Motorplanierim tāds dokuments būtu lētāks, taču ne lēts. Kā atzīst Huberts Štekels, puišu, kam būtu interese nākt uz aerodromu un darboties, ir daudz. Tikai situācija tagad ir tāda, ka lidot var cilvēki ar lieliem ienākumiem, kā, piemēram, Einārs Repše.
Un tomēr plinte nav mesta krūmos. Jelgavas Buru lidotāju klubs darbojas.
“Riska izjūta ir pirms katra lidojuma. Man trīc kājas. Bet ko darīt, ja lidot gribas. Lidlaukā, skaties, – visi tādi “biezie”. Mašīnas smukas, lidmašīnas arī. Bet Huberts mums ne reizi nav naudu prasījis. Kaut uz pieciem ir tikai viena benzīna kanna, zini, ka lidot dabūs visi. Man rodas iespaids, ka viņam ir jauniešu žēl,” stāsta Roberts.
***
No žurnāla “Tēvijas Sargs” 2005. gada septembrī
“Kā kļūt par pilotu”
Jautājums: Kur patlaban tiek sagatavoti piloti Latvijas bruņotajiem spēkiem?
Atbild Nacionālo bruņoto spēku Gaisa spēku komandieris Juris Maklakovs:
Militārās kara aviācijas akadēmijā ASV, Kolorādo, pilots Roberts Andrejevs apgūst aviācijas speciālistam vajadzīgās zināšanas un prasmes. Jauno pilotu apmācību varētu organizēt arī tepat Latvijā, bet patlaban no šī nodoma esam atteikušies, jo tas prasa ļoti daudz organizatoriskā darba. Turklāt tad daudzi cilvēki, kas šobrīd NBS Gaisa spēkos veic valstiski svarīgu uzdevumus, būtu jānovirza pilotu sagatavošanas nodrošināšanā. Tas prasītu lielus resursus un pagaidām nebūtu lietderīgi.
***
No žurnāla “Spārnotā Latvija”, 1938. gads
No raksta par planieristu sacensībām
Ir labi jāsaprot, ko nozīmē dienu no dienas doties pārlidojumā neatkarīgi no laika apstākļiem, izmantojot ceļā visniecīgāko kāpjošo strāvu, cīnīties par katru metru augstumā, par katru kilometru tālumā, pēc nosēšanās gaidīt transportratus ar automobili un pēc 200, 300 vai pat 400 km brauciena naktī nākošā rītā būt atkal starta gatavībā.
