Izkāpu no autobusa un raitā solītī devos uz darbu. Diena, likās, būs jauka, jo oktobra rīts bija šim mēnesim neraksturīgs silts. Līdz darba dienas sākumam vēl bija laiks, tāpēc nolēmu nesteigties un izbaudīt skaisto rudens dienu.
Izkāpu no autobusa un raitā solītī devos uz darbu. Diena, likās, būs jauka, jo oktobra rīts bija šim mēnesim neraksturīgs silts. Līdz darba dienas sākumam vēl bija laiks, tāpēc nolēmu nesteigties un izbaudīt skaisto rudens dienu. Sajūtot valgo gaisu un aplūkojot zeltainās un sārtās lapas, kas zemi nokrāsojušas pasakainos toņos, sirdī radās tāda kā sajūsmas dzirksts, kas lika padomāt par nezūdošām vērtībām. Pilsēta izskatījās gatava kārtējai dienai – garām aiztraucās arvien vairāk un vairāk mašīnu, ielās sāka parādīties cilvēki. Visi bija gatavi jaunai dienai.
Man blakus gāja divas vidēja vecuma sievietes, kuras, iespējams, arī bija ceļā uz darbu. Viņas pamanīju tikai tad, kad nejauši izdzirdēju abu sarunu. Viena teica: “… mans čumaks šorīt no rīta nevarēja ierubīt. Kas noticis ar ūdens krānu, ka tas nedarbojas…” Nekaunīgi turpināju noklausīties sarunu. Ne jau tāpēc, ka man interesētu, kā viss beidzās ar to ūdens krānu. Likās interesanti, ka arī vecāka gadagājuma cilvēki lieto slengu. Līdz šim biju domājusi, ka tas raksturīgi jauniešiem, pusaudžiem. Sarunas laikā izskanēja arī tādi vārdi kā “kruti”, “točna”, “bišķi” un “okay”.
Grūti izskaidrot, kāpēc cilvēki lieto šādu valodu, nesaprotu, kāpēc vārdu “kruti”, “točna”, “bišķi” un “okay” vietā nevar teikt “interesanti”, “tiešām”, “nedaudz” un “labi”. Kas cilvēku pamudina lietot arvien vairāk žargonismu, barbarismu un citus leksikas slāņus, kas latviešu valodu kropļo un vairo tās izzušanas iespējamību? Cilvēks ir ļoti interesanta un pielāgoties spējīga būtne. Ne tikai skolā tiek runāts par cilvēka iekšējo būtību, savu “es”, cilvēks pats apzinās savu spēku un iespējas šajā pasaulē, taču vienalga mūs katru kādreiz māc bailes pazust milzīgajā pūlī, tāpēc bieži darām tāpat kā pārējie, lai būtu tikpat “stilīgi un kruti”. Īpaši izteikta šī situācija ir jauniešu vidū, kur iekšējais “es” tiek pazaudēts, jo ir vēlme būt kā tam “stilīgajam”, kurš pīpē, lieto šo pilsētas valodu, proti, slengu.
Cilvēks ir pasaules uzskata, notikumu veidotājs, ļoti daudz kas atkarīgs no viņa rīcības, tāpēc arī mūsu valoda ir nemitīgā attīstības procesā. Daudz ko varbūt varētu labot saistībā ar mūsu latviešu valodas attīstību, piemēram, izskaust slengu, bet traucē laiks, kuru neviena cilvēka spēkos nav apturēt, mode, kurā pieņemts būt tādam kā pārējie (tikai nedaudzi neseko šādai modei), pieradums, kas nemitīgi atgādina par šādas valodas eksistenci, un daudz kas cits. Skolā bērns saņem vajadzīgās iemaņas, kas palīdz turpmākajā dzīvē, arī latviešu valodas stundās māca pareizu valodu, taču – kā lai to lieto, ja mūsdienās pat grāmatās tiek lietoti žargonismi un barbarismi? Slengs dzirdams arī televīzijā, presē, radio – tas ir kā vīruss, kas jau iesakņojies un kuru būs grūti apturēt. Liekas, kas tur slikts, ja valodā ienāk aizguvumi no citām, piemēram, angļu, vācu, krievu valodas, bet vai tiešām latviešu valodā nepieciešami vēl kādi aizguvumi, vai tajā nav jau pietiekami bagāts vārdu krājums?
Viegli par to runāt, taču dzīvē viss ir daudz sarežģītāk, jo slengs jau ir pierasta lieta, kas par sevi atgādina gandrīz katrā cilvēka veidotajā teikumā. Leksikā dzirdami vārdi “točna”, “fifīgi”, “common”, “heh… right”, “shade”, “tuss”, “vot”, “kūlīgi”, “tusovka”, “poddjelka”. Interesanti, bet vai vajadzīgi? Par to domāsim katrs pats…
Angļu, krievu, vācu valoda ir starptautiskas valodas, kas mūsdienās ieņem ļoti lielu lomu komunikācijas veidošanā, bet tām nevajadzētu būt par iemeslu pārējo valodu iznīcībai. Protams, viss ir atkarīgs no cilvēka, viņa attieksmes un vēlmes saglabāt vērtības.
Agnese Ceriņa, biznesa augstskolas “Turība” Sabiedrisko attiecību fakultātes 1. kursa studente
