Dabā tā iekārtots, ka cilvēki apveltīti ar dažādiem instinktiem un tieksmēm.
Dabā tā iekārtots, ka cilvēki apveltīti ar dažādiem instinktiem un tieksmēm. Senāk mūsdienu humāno būtņu priekšteči bija dabiski tendēti uz apvienošanos ģintīs, ciltīs un kopienās, taču pašlaik virknē indivīdu dominē vēlme mākslīgi sašķirot sabiedrību pēc zināmām pazīmēm.
Nereti par kritērijiem kalpo ādas krāsa, nacionālā piederība, politiskā un reliģiskā pārliecība, bet nu zināma daļa politiķu ar īpašu uzmanību nolēmusi “pagodināt” to kopu, kas izceļas ar netradicionālu seksuālo orientāciju. Īpaši viņiem Satversmē iecerēts iekļaut papildu pantu, nosakot, ka Latvijā personām, kas ielās vicina daudzkrāsainus karodziņus, Mendelsona marša pavadījumā kopā iet pie altāra, mīt gredzenus un veidot ģimenes nebūs ļauts.
Sparīgākā šīs idejas aizstāve – Latvijas Pirmā partija (LPP) – steidz dedzīgi paust, ka pamatlikumā būtu iekļaujama arī norma, kas viendzimuma ģimenēm aizliegtu adopciju. Lai gan viens no šīs partijas līderiem Ainārs Šlesers par ieceri, kā allaž, ir “vai ne, pilnīgi pārliecināts” (līdz šim tas dažkārt bijis viņa vienīgais arguments), priekšlikums jau pašā pamatā ir absurds – kā iespējama adopcija ģimenē, kas neeksistē? Turklāt laulību aizliegumu starp viena dzimuma personām jau paredz Civillikums.
Sakarā ar Satversmes grozījumu projektu, ko pirmajā lasījumā atbalstījis deputātu vairākums, sākusies arī diskusija par atsevišķiem terminiem. Laulības jēdziena skaidrojums vēl ir atrodams kādā juridisko terminu vārdnīcā vai arī jau novecojušajā Ģimenes enciklopēdijā, bet, kā atzīst ar šo grozījumu izstrādi tieši vai netieši saistītās personas, tajā skaitā Satversmes tiesas tiesnesis, ar vārda “ģimene” definīciju esot krietni grūtāk, jo šā termina interpretācija gandrīz katrā valstī esot atšķirīga. Arī Latvijas pamatlikuma šābrīža redakcijā skaidri lasāms, ka valsts aizsargā ģimeni, tajā pašā laikā nekonkretizējot tās pazīmes, ļaujot šo jēdzienu staipīt kā bikšu gumiju. Latvijai tādējādi priekšā vēl viena svarīga izvēle – šajā skanīgajā vārdā saukt savienību “vecāki un bērni” vai arī turpmāk ar to būs jāsaprot iepriekš minētais plus vēl sievasmāte un suns vai cita kombinācija.
Jurisprudences speciālisti uzsvēruši, ka par laulību, kā tas loģiski izriet arī no Civillikuma, saucama vienīgi pretējā dzimuma pārstāvju savienība, bet seksuālajām minoritātēm tā būtu aizstājama vien ar “reģistrētu kopdzīvi”, kas ļautu formāli sakārtot mantiskās attiecības un mantojuma lietas, taču neparedzētu adopcijas tiesības.
Pēdējās nedēļās vairākkārt ticis norādīts, ka potenciālais Satversmes jaunievedums tiešas juridiskas sekas ģimenes tiesību jomā neradīs (seksuālās minoritātes gan varētu sākt tiesu darbus par diskrimināciju, bet tā jau būtu cita opera), jo tas pēc būtības ir Civillikuma daļas dublikāts.
Tikmēr “mācītāju” politiskais grupējums sliecas “mīkstos” padarīt bīstamākus par islāma teroristiem, kas ar pavēderē piesietu biszāļu paku ložņā ap naftas rezervuāriem, un par katru cenu gatavs ķerties pie pilnīgi nevajadzīgas pamatlikuma labošanas, tādējādi pat liekot uz spēles savu politisko aprēķina laulību ar reiz vareno “asfaltētājpartiju”. Šādu rīcību gan grūti uzskatīt par ko vairāk nekā tukšas mucas rībināšanu cerībā vairot politisko kapitālu – “parasto” likumu grozījumi jau sen kļuvuši par ikdienu, bet pieķeršanās Satversmei, kā to pirms vairākiem gadiem skaidri parādīja sociāldemokrātu izgājiens, jebkurā gadījumā nodrošina labāku publicitāti, lai gan ne vienmēr ar plusa zīmi.
Interesanti arī, kura sabiedrības daļa kā nākamā tiks aplaimota ar “savu” Satversmes pantu? Vispārpieņemtā ģimenes modeļa noviržu un paveidu ir gana daudz, tā ka “vērtību stiprinātājiem” atliek vien izvēlēties, un mucas rībināšana nenorims.
