Turpinot pētīt Jelgavas skolu vēsturi, šoreiz pastāstīšu par ļoti kolorītu personību – par vienu no Latvijas vēsturē pazīstamākajiem pedagogiem un skolu direktoriem Jāni Lapiņu.
Turpinot pētīt Jelgavas skolu vēsturi, šoreiz pastāstīšu par ļoti kolorītu personību – par vienu no Latvijas vēsturē pazīstamākajiem pedagogiem un skolu direktoriem Jāni Lapiņu. Viņa radošā enerģija un neordinārā pasaules uztvere neatstāja vienaldzīgu Jelgavas sabiedrību.
No trūcīgas pasaku teicēja ģimenes
J.Lapiņš dzimis 1885. gada 25. jūnijā Raunas draudzē Veselauskas pagastā skolotāja Pētera Lapiņa ģimenē. Tā kā ar lauku skolotāja algu nepietika iztikšanai, Lapiņu ģimenes galva bija pārcēlies uz sava tēva rentes mājām Pintuļiem. Pētera un Karlīnes Lapiņu ģimenē vēl bija trīs meitas. Kā vēlāk savās atmiņās rakstījis J.Lapiņš, viņa bērnība bija nabadzīga, jo tēvs “darbā bija pasaku stāstītājs, pigoru taisītājs, kurš vienmēr runā par citām zemēm un ar fenomenālu atmiņu var stāstīt par visādiem niekiem, kas gadījušies pirms 30 gadiem, bet maz interesējās par praktisko dzīvi”. Zināmu interesi par literatūru savā dēlā tomēr viņš radījis, jo jaunībā bija dzejojis un publicējies Pēterburgas jaunlatviešu satīriskajā izdevumā “Dundurs”. J.Lapiņš absolvējis draudzes skolu, pēc tam Liepiņa reālskolu Valmierā. Skolas gados viņš mācījies kopā ar pazīstamām personībām vēsturnieku un rakstnieku Arvedu Švābi un rakstnieku Linardu Laicenu, ar kuriem kopā izdeva literāru žurnālu. Pēc tam studējis Maskavas komercinstitūtā, tiesa, pedagoģijas nodaļā, specializējoties politekonomijā un filosofijā. Viņa diplomdarba tēma “Vēsturisks materiālisms kā socioloģiska teorija” bija veltīta vēsturiskā materiālisma kritikai. Jau studiju laikā J.Lapiņš pievērsās darbam dažādos laikrakstos, kur publicētie raksti izraisīja polemiku. Lielo pārmaiņu laikā 1917. gadā piedalījies Nacionāldemokrātu partijas dibināšanā.
Vieni – par, otri – pret
Kopš 1915. gada J.Lapiņš strādājis dažādās Valmieras skolās, bet visinteresantākais mums, jelgavniekiem, noteikti ir viņa darbības laiks kā Jelgavas Klasiskās ģimnāzijas direktoram. No darbības sākuma Jelgavas latviešu vidusskolas (vēlāk 1. klasiskās ģimnāzijas) direktora amatā 1919. gadā J.Lapiņš iekļuva pilsētas ievērotāko personību skaitā. Varbūt pirmkārt jāatzīst viņa literatūras skolotāja talants, jo viņš ar savu stundu pasniegšanas manieri un zinātniski pētnieciskā literatūras pulciņa vadību radīja interesi par literatūru arī tādiem, kas bija tālu no grāmatu lasīšanas. J.Lapiņa plašais paziņu loks latviešu literātu vidū ļāva skolā sarīkot literāros vakarus ar pazīstamu rakstnieku un dzejnieku piedalīšanos. Viņa vadītā literārā pulciņa pētnieciskos darbus un referātus publicēja divos rakstu krājumos “Zemgales Dārzos”. Arī pats aktīvi pievērsās rakstniecībai un publicistikai, bija biedrības “Zaļā vārna” literārās sekcijas vadītājs, piedalījās laikraksta “Zemgalietis” izveidē, kādu laiku arī to rediģēdams. Tikai, kas būtu piedots citiem rakstniekiem vai publicistiem kā radoša izpausme, ne vienmēr tika piedots pedagogam Lapiņam.
Viņš bija ne tik veiksmīgs direktors kā pedagogs un literāts. Matemātikas skolotājs Artūrs Veisbergs uzskata, ka viņa vadības laikā Jelgavas 1. ģimnāzija kļuva par ievērojamāko vidusskolu Zemgalē, bet vairāki citi pedagogi un pat skolas absolventi iestājās par viņa atstādināšanu no amata. Varbūt vainīgs bija J.Lapiņa straujais raksturs. Laikabiedri minējuši, ka viņam bija divas pretējas īpašības – varēja būt ļoti jauks un sajūsmas pilns, bet arī netaktisks, sabiedriskās normas nereti pilnīgi ignorēdams. Skolas absolvente un vēlāk Latvijā pazīstama dzejniece Marija Urnežus jau vairākus gadus pēc skolas beigšanas sūdzējās Izglītības ministrijā, ka direktors viņai uzmācies ar intīmiem priekšlikumiem. Pārlasot šos apvainojumus un direktora paskaidrojumus, jāpiekrīt J.Lapiņam, ka tie bija vairāk saasinātas iztēles augļi, kas radušies, nodarbojoties ar literatūru (starp citu, tieši Lapiņa ietekmē). J.Lapiņam bija laulātā draudzene un meita, kas palielina varbūtību, ka diez vai viņš kā direktors uzmāktos ar nepiedienīgiem priekšlikumiem ģimnāzistei.
Vairāk pamatoti un pierādāmi bija apvainojumi, ka direktors paša sagatavotās anketās uzdevis pārāk intīmus jautājumus skolēniem. A.Veisbergs atmiņās rakstīja, ka, iespējams, mūsdienās šādi jautājumi neradītu īpašu uzmanību, vismaz Rietumu skolās ne. (Domāti 20. gs. 70. gadi – A.S.). Gan jāpiebilst, ka jautājumi bija ļoti intīmi, piemēram, “Vai nodarbojaties ar onānismu?””, “Vai apmeklējiet publiskos namus?”. Vēl J.Lapiņu apvainoja, ka viņš neievēro skolotāju intereses, nonāk konfliktā ar viņiem, vienpersoniski izlemj svarīgus jautājumus. Galvenais konflikta iniciators bija franču valodas skolotājs Jānis Lauks. Nesaskaņas sākās ar viņa apvainošanos par to, ka direktors liedza viņam strādāt arī kā latviešu valodas pasniedzējam pamatskolas proģimnāzijas klasēs. J.Lapiņš strīdu pamatoja ar to, ka Laukam nav latviešu valodas skolotāja tiesību un viņš pat nevar uzrādīt paša anketās minēto Grenobles universitātes diplomu, kas apliecinātu izglītību franču filoloģijā. Direktora Lapiņa un skolotāja Lauka konflikts sasniedza Izglītības ministriju, tas līdz mūsdienām saglabājies dokumentos Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Izglītības ministrija uzskatīja, ka labāk būs nomierināt sakarsušos prātus, ja 1932./33. mācību gada sākumā J.Lapiņu pārcels darbā uz Tukuma ģimnāziju, bet par Jelgavas 1. ģimnāzijas direktoru iecels bijušo Tukuma ģimnāzijas direktoru Kārli Līkumu. J.Lapiņš arī Tukumā bija nemiera gars, kas neatstāja neitrālus tukumniekus. Tomēr Jelgavas 1. ģimnāzijā liela daļa pedagogu bija pozitīvi noskaņoti pret bijušo direktoru, jo, kad 1932. gada oktobrī uz franču valodas skolotāja vietu atkārtoti pieteicās J.Lauks, ar balsu vairākumu skolas padome (tajā ietilpa pedagogi un vecāku pārstāvji) šo kandidatūru noraidīja.
Testaments
Pēc darba Tukumā 1935. gadā pieredzējušais pedagogs kļuva par Rīgas 1. pilsētas ģimnāzijas direktoru. Tur viņš nostrādāja līdz padomju okupācijas gadam. 1936. gadā J.Lapiņš sāka strādāt par mēnešraksta “Sējējs” redaktoru, un viņu uzskata par vienu no redzamākajiem Kārļa Ulmaņa režīma ideologiem. Kā redaktoram darbības laiks nebija ilgs, jo pēc vāciešu repatriācijas 1939. gada novembrī ievadrakstā viņš izteica piesardzību par šīs aizceļošanas cēloņiem un sekām, kā arī piedēvēja baltvāciešiem lielu nozīmi Latvijas vēsturē. Tas nepatika Ulmanim, un J.Lapiņu atcēla no redaktora amata.
1941. gadā, jau vācu okupācijas laikā, viņš bija smagi slims un īsi pirms nāves tikās ar kādreizējo kolēģi Jelgavas ģimnāzijā A.Veisbergu. Laiks bija sarežģīts, viena okupācija nomainīja citu, bet pieredzējušajam matemātikas skolotājam bija piedāvāts kļūt par skolas direktoru. A.Veisbergs atmiņās grāmatā “Hercoga Pētera ģimnāzija” to apraksta šādi: “”Dzirdēju,” viņš (J.Lapiņš – A.S.) teica ardievojoties, “ka jūs gribot atteikties no piedāvātā ģimnāzijas direktora posteņa mūsu vecajā Pētera ģimnāzijā. Nedariet to, es jums saku, neatsakieties!” Es izjutu viņa patieso vēlēšanos redzēt mani kā sava darba turpinātāju. Kādreizējās disonances, kas kādu laiku bija starp mums, bija izlīdzinātas.” A.Veisbergs nostrādāja par direktoru līdz 1944. gada jūlijam. Tas varbūt liecina, ka J.Lapiņa autoritāte skolā bija saglabājusies ilgi pēc viņa darba ģimnāzijas direktors amatā. 1941. gada novembrī pedagogs, rakstnieks un publicists J.Lapiņš mira.
Šogad kontaktējos ar Tukuma Ernesta Birznieka – Upīša pamatskolas skolotāju un muzeja vadītāju Annu Rumbas kundzi, kas grib iemūžināt J.Lapiņa vārdu Tukuma skolas vēsturē. Domāju, ka J.Lapiņš mūsu pilsētas mācību iestāžu vēsturē ir vēl nozīmīgāka personība, jo viņa vadībā 1919. gadā Jelgavā izveidoja pirmo latviešu vidusskolu, uz kuras bāzes radušās divu izglītības iestāžu – Jelgavas 1. ģimnāzijas (1934. – 1944. gadā Hercoga Pētera ģimnāzijas) un Jelgavas Valsts ģimnāzijas (agrāk 2. valsts vidusskolas) priekšteces.
