Janīna Brance (12.06.1947. – 31.10.2005.). Morisa Meterlinka lugā «Zilais putns» viņa bija Gaisma… Nesen viņa aizgāja pretī Gaismai… Un pie debesīm iedegās vēl viena zvaigznīte.
Janīna Brance (12.06.1947. – 31.10.2005.). Morisa Meterlinka lugā “Zilais putns” viņa bija Gaisma… Nesen viņa aizgāja pretī Gaismai… Un pie debesīm iedegās vēl viena zvaigznīte.
Liekas, ka nekas uz mūsu planētas Zemes nav nežēlīgāks par Laiku… Viņš ne ar vienu un ne ar ko nerēķinās, viņu nevar palūgt, lai tas apstājas kaut mazu mirklīti… Kur nu… Pēc tāda lūguma viņš sāk auļot vēl neiedomājamāk, vēl prātam neizprotamāk…
Trīs vīzijas
Šodien, domājot par Janīnu, viņš man visžēlīgi zīmē dažas vīzijas…
Pirmā – ir pagājušā gadsimta sešdesmito gadu otrā puse.
Vasara – tāda, kāda tā ir augusta nogalēs – smaržīga, balta kā tikko slaukts piens… Ir nospēlēta brīvdabas izrāde – Ādolfa Alunāna “Pašu audzināts” (nevaru pateikt, vai tas ir Talsos vai Kandavā, vai arī kur citur Latvijā).
Pa estrādes kāpnēm uz augšu skrien izrādes dalībnieki – jauniešu pulciņš –, to pašā centrā garu kviešu krāsas bizi pāri mugurai visiem pa priekšu, gribas teikt, lido Janīna – Līziņa.
Otrā vīzija – septiņdesmitie gadi.
Jelgava. Liekas, pāri Lielupes tiltam man pretī nāk divas skaistules. Viena plīvojošiem gariem blondiem matiem, otra pie rokas tāda pati, tikai Janīna miniatūrā un pāri mugurai gara kviešu krāsas bizīte – kā vārpiņa – ir atnākusi Elīna.
Trešā – nu jau deviņdesmitie.
Atkal vasara, Lielā iela. Tagad redzu jau četras – divas vēl mazītiņas un atkal ar kviešu krāsas bizītēm un ļoti skaistiem vārdiem – Dārta un rīta zvaigzne Austra. Blakus iet Māris, smej savus skanoši aizrautīgos smieklus un saka man: “Manas meitenes…”
Ar sapni par teātri
Jā, ir tikai mirkļi, brītiņi, tikšanās un šķiršanās. Ir jādomā par to, cik neiespējami ir mazā lakoniskā vēstījumā pastāstīt par liela un nopietna cilvēka mūžu…
Tev bija lemts piedzimt Kārsavā. Tas ir Latgalē, tradīciju, ticības un garīguma novadā. Kā M.Meterlinka “Zilajā putnā” Laika vecis tev piedzimstot līdzi bija iedevis sapni par teātri. Ar to nu tev būs jāsadzīvo…
Pēc Kārsavas vidusskolas beigšanas tev ir mērķtiecīga vēlme iestāties Teātra fakultātē, bet tie diemžēl ir gadi, kad netiek uzņemts jauno aktieru kurss, un tavs ceļš tevi aizved uz Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikuma Režijas nodaļu. Taču sapnis tāpēc nav piepildīts. Atliek Maskava… Maskava vienmēr bijusi teatrāļu Meka. Un tev gandrīz, gandrīz izdodas iestāties Vahtangova teātra augstskolā – bet… (detaļas nezinu, kāpēc tu neiestājies). Uz Maskavu tu tomēr brauc – tu esi izlēmusi kļūt par teātra zinātnieci, un Valsts Teātra mākslas institūts (GITIS) tev atver savas durvis. Tu mācies neklātienē, jo esi palikusi viena un pašai jāstrādā, un jāpelna iztika.
Tad atnāk brīdis, kad neesi vairs viena – tev ir Māris, pēc tam Elīna… Tavas darba gaitas Laika vecis ir sparīgi iezīmējis, tu strādā LLU Studentu klubā par direktori, pēc tam nokļūsti Latvijas Zinātņu akadēmijas Literatūras un valodas institūta Teātra sektorā, veic nopietnu darbu latviešu teātra vēstures pētniecībā un analīzē.
Skaistākie gadi
Tālākie gadi ir tavas darba dzīves paši, paši skaistākie. Darbs Jaunatnes teātrī par literārās daļas vadītāju. Radošu gandarījumu un īstu baudu sagādā darbs kopā ar Ādolfu Šapiro – lielisku režisoru, pedagogu, cilvēku, kura vārdu zina un cildina tālu aiz mūsu zemes robežām. Ar spīdošiem panākumiem teātris piedalās starptautiskos festivālos un pasaules jaunatnes teātru konkursos. Tas ir arī tava darba ieguldījums. Nākas viesoties vairākās zemēs, pat citos kontinentos. Ko vairāk cilvēks varētu vēlēties?!… Tad visnegaidītākais trieciens – brīvās Latvijas Kultūras ministrija likvidē Jaunatnes teātri. Trupu atlaiž.
Es atceros šo laiku tavā dzīvē kā kaut ko neizprotamu. Teātru durvis tu vairs neatver… Strādā par skolotāju, par izrādēm nerunā…
Bet Dievs Tas Kungs paver citu iespēju. Paradoksāli, bet tu atkal kāp pa kāpnēm. Šoreiz tās ir Eduarda Smiļģa mājas – Teātra muzeja – kāpnes. Esmu pārliecināta, ka tu viņam patīc. Viens pasākums seko citam. Tie visi ir izdomas un mīlestības piesātināti…
Visu savu enerģiju un teātra mīlestību tu aizrautīgi atdod plašajam amatierteātru pulkam. Gandrīz vai deviņdesmit procentu organizētajos teātru festivālos esi ekspertu komisijā un pat tās priekšsēdētāja, godīgi un neaizskaroši tu analizē, skaidro, pamato savu viedokli.
Mīlestības darbs
Pēdējais tavs mīlestības darbs atkal bija teātrī. Tu uzņēmies strādāt Rīgas Krievu drāmas teātrī pie izrādes “Viens no jums” par latvieti Žani Lipki, kas Otrā pasaules kara gados glāba ebreju dzīvības. Tev nebija par grūtu dienām līdz vēlām nakts stundām sēdēt arhīvos, muzejos, rakties grāmatās, pat sāpes tu apspiedi savu sapņu, savu ilgu Teātra vārdā. Vēl slimnīcā strādāji pie izrādes, kaut tikko biji nocelta no operāciju galda…
Eju pa Jelgavu un satieku tavus kaimiņus – viņi vienmēr bijuši tavā vārdadienā 21. augustā. Arī šogad. Un Ieva saka: “Janīna laikam daudz lasa. Logā krājas grāmatu kaudzes…” To var tikai stiprs cilvēks… Un tu tāda esi.
Ir jāpieliek punkts.
Nepavisam negribu sacīt – šie ir atvadu vārdi. Nekas jau nepazūd, neizzūd… M.Meterlinks “Zilajā putnā” mirušai vecmāmiņai un vectētiņam liek sacīt mazbērniem Tiltilam un Mitilai: “Kad jūs par mums domājat, jūs mūs apciemojat.” Un tu ļoti labi zini, ka tevi apciemosim daudzi… Tavi mīļie, tavi draugi, tavi cienītāji un kolēģi.
Es tev nevēlēšu vieglas smiltis, jo esmu pārliecināta, ka tu esi kaut kur citur… Kur? To Dievs Tas Kungs nav ļāvis mums uzzināt…
