Deputāti, saprotams, uzskatāmi par publiskām personām.
Deputāti, saprotams, uzskatāmi par publiskām personām. Tātad – daļēji arī par tādām, kam būtu jārāda piemērs sabiedrībai, kurai savukārt allaž paticis uzjautrināties, tālrādē vērojot parlamentāriešu dažreiz tik komiskās izdarības – sēžu laikā bezbēdīgi tērzējam ar kolēģiem, lasām avīzi, garlaikotu seju žāvājamies vai nododamies citām nodarbēm, kas nu nekādi nav saistītas ar tiešo pienākumu pildīšanu.
Pašlaik, izskatās, deputāti nolēmuši vismaz imitēt gatavību saukt sevi pie kārtības, labo gribu demonstrējot ar pozitīvu balsojumu par Ētikas kodeksu (ĒK) pirmajā lasījumā.
Aktuāls ir jautājums, vai zināmu normu akcentēšana vēl vienā dokumentā spēs mainīt parlamentāriešu attieksmi pret savu uzvedību, ja līdz šim ne reizi vien nopietni nav ņemts pat Saeimas Kārtības rullis, kas ietver arī jaunievēlēto likumdevēju solījumu ievērot Latvijas Satversmi un likumus.
Solīts, kā zināms, makā nekrīt, un likumsargi vairākkārt pieķēruši kādu deputātu, vadot auto sacīkšu braucēja cienīgā ātrumā vai zem krietnām promilēm. Atbildības uzņemšanās gan šādos gadījumos pārsvarā gājusi secen, jo Saeimas locekļu brālība (ar atsevišķiem izņēmumiem, kas spējuši pa kādam deputātam novest pat uz apsūdzēto sola) spējusi būt gana vienota, lai grēkāzi no tiesībsargājošo institūciju īsās roķeles paslēptu imunitātes drošajā aizsegā. Atsevišķu Saeimas personāliju apdzeršanās un nepieklājīgu skaņu izdošana publiskās vietās vispār nav bijusi ievērības vērta, un tā nu vaininieks turpinājis dzīvi ar pārliecību, ka tas viss ar deputāta statusu ir gluži labi savienojams. Šie piemēri gaužām uzskatāmi parāda parlamentāriešu izpratni par ētikas normu “augsto” vietu vērtību skalā.
ĒK paredz, ka tā pārkāpšanas gadījumi tiks izskatīti Saeimas Mandātu un ētikas komisijā. Tā kā arī šajā komisijā darbojas neviens cits kā potenciālo pārkāpēju kolēģi, atkal var sanākt tāds kā riņķadancis, ja vien attiecīgajā komisijā pārsvars neizrādīsies sodāmā deputāta nedraugiem.
Jaunajā kodeksā līdzās katram zināmām pieklājības normām un atbildībai par saviem vārdiem un vēlētājiem dotajiem solījumiem ietverti arī, piemēram, tādi aktuāli punkti, ka parlamenta locekļiem “jābūt uzticīgiem Latvijas valstij un tautai, nevis partiju sponsoriem vai privātajām interesēm” un “nedrīkst izlemt jautājumus, esot interešu konfliktā”, savukārt kā iespējamās soda sankcijas minētas nelaišana tribīnē vai īslaicīga balsstiesību atņemšana.
Naivi gan būtu ticēt tam, ka iespējamais liegums izteikties kādu deputātu novērsīs no citu, ienesīgāku interešu realizēšanas, ja iepriekš ne reizi vien pierādījies, ka pat Temīda ar pretkorupcijas likumdošanu šajā jomā bijusi būtībā bezspēcīga un arī brangie atvilkumi no algas par neattaisnotu sēžu kavēšanu nav ietekmējuši tautas priekšstāvju vēlmi nodoties blakuslietām. Jāšaubās arī, vai kontrole par ĒK ietverto punktu par piešķirto līdzekļu taupīgu izmantošanu būs vispār iespējama – jau iepriekšējās Saeimas laikā toreizējais Saimnieciskās komisijas priekšsēdis Juris Dobelis, kas iepriekš ievērību izpelnījies arī kā kriminālautoritātes pastnieks, apgalvoja, ka tas vispār esot zem viņa goda – pārbaudīt, cik pamatotas un kā tiek izlietotas deputātiem piešķirtās piemaksas. Bet kāda jēga ierobežojumiem un noteikumiem, ja kontrole praktiski nenotiek?
Vārdu sakot, atkal esam liecinieki tam, ka darba imitācijas procesā tiek pieņemts dokuments, kas principā nemainīs neko un kam, visticamāk, būs lemts papildināt papīru blāķus arhīvā. Bet tā akceptētājus nepametīs priekšvēlēšanu gaisotnē tik svarīgā taisnīguma un padarīta darba izjūta par vismaz formāli pieņemto, vēsturiski svarīgo un ievērības vērto deputātu uzvedības ābeci.
