Pirms pāris mēnešiem uz ielas pretī nāca kāds smaidošs vīrs. Jā, mēs bijām kaut kur tikušies, bet, kā viņu sauca, vairs neatcerējos. Apmainījāmies ar ierakstiem mobilo telefonu grāmatās, un tā varēja tapt šis raksts.
Pirms pāris mēnešiem uz ielas pretī nāca kāds smaidošs vīrs. Jā, mēs bijām kaut kur tikušies, bet, kā viņu sauca, vairs neatcerējos. Apmainījāmies ar ierakstiem mobilo telefonu grāmatās, un tā varēja tapt šis raksts. Tas ir par Roaldu Ikši – cilvēku, kas jūtas apmierināts ar dzīvi, es pat teiktu – laimīgs. Ja parēķina, pilsētā un rajonā šo vīru varētu būt ievērojuši vismaz kādi desmit tūkstoši cilvēku. Viņam ir tāds īpašs amats – ūdensnesējs.
Par to, kas ir laime, filosofi un dzejnieki rakstījuši daudz, bet skaidras atbildes šā vai tā nav. No Roalda dzīves ir saprotams, ka laime nenāk viegli. No saviem trīsdesmit astoņiem gadiem desmit viņš uzskata kā smagus dvēselei. Toties tagad varot novērtēt, kāds ir cilvēcisko attiecību zelts.
Roalds kopā ar brāli un māsu izauga Pārlielupē. Mācījās 4. vidusskolā un pēc pamatskolas beigšanas nolēma braukt mācīties uz Valmieras rajona Naukšēniem. Viņam patīk tehnika, un tur varēja apgūt gan traktoru, gan automašīnas. Mamma sprieda citādi: “Naukšēni ir tālu. Tavs tēvs bija galdnieks, un tev arī vajadzētu būt galdniekam.” Vai varēja mammu neklausīt? Roalds teic, ka ne. Mūsdienās bērni jūtas patstāvīgāki. Viņa dēls padsmitnieks, kad tēvs viņu aicinājis palīgā uzsist drauga mājai jumtu, atvaicājis pretī: “Bet kas man par to būs?” Roalds bijis dusmīgs. Jāpiebilst, ka nu attiecības gan ar dēlu, gan ar meitu ir uzlabojušās, taču tagad par to, kas bija pirms tam.
1987. gadā Roalds atgriezās no obligātā dienesta padomju armijā. Tur Burjatijas stepē pie mongoļu robežām viņš esot iemācījies “lavierēt” jeb kaut cik saprasties ar pavisam citādu uzskatu, mentalitātes cilvēkiem. Ilgi staigājis kā jefreitors, ik pa laikam gadījušies visādi grēki, tajā skaitā arī meiteņu dēļ. Taču galu galā Roalds uzdienējis līdz seržantam. Esot pat saņēmis piedāvājumu stāties komunistiskajā partijā. Taču no mājām nāca vēstules, ka Latvija varētu atdalīties no Padomju Savienības, tādēļ šo lietu tomēr atlicis.
Projām laid!
Atbraucis mājās, Roalds ātri vien apprecējās. Piedzima dēls, bet jau pēc gada pāris oficiāli izšķīrās. Tad atkal uz pusgadu sagāja kopā. Piedzima meita, un tomēr ģimene jau bija izirusi. Roalds tajā nevienu nevaino. Viņš turpināja rūpēties par bērniem. Strādāja galdniecībā, Rīgas ielas malā, kur tagad atrodas lielveikali “Maxima” un “Nelss”, īrēja zemi un audzēja bietes. Tās galu galā nācās atdot par puscenu. Ar pelnīšanu gāja grūti. 1995. gadā Roalds nonāca pie atziņas, ka dzīve jāsāk no jauna un ka viņš to vairs nedarīs Latvijā. Jaunos gados ne vienam vien uznākusi tāda kā kosmopolītiska pasaules saprašana. Liekas, tīri labi var iztikt bez tautas, bez valodas. Roalds kopā ar draugu devās uz Nīderlandi. Bija doma par darbu uz naftas un gāzes platformām. Pirms aizbraukšanas no Latvijas viņš, domājot par bērniem, izdarīja pavisam neparastu lietu – norakstīja savu no vecākiem mantoto māju šķirtajai sievai. Tā gan bija domāta bērniem. Vēlāk Roalds saprata, ka tēvu nevienam nevar aizstāt manta vai svešumā nopelnītās naudas kaudze. Taču tolaik likās, ka varbūt var. Pēc pāris nedēļu darba meklējumiem Amsterdamā un Roterdamā Roalds atgriezās. Ar darba piedāvājumiem negāja, kā smērēts. Taču no Jelgavas jaunās dzīves meklētājs jau bija atvadījies. Pēc rūpnīcas RAF bankrota palika bez darba vīri, kas līdz tam bija nodarbojušies ar tā saucamo autotūningu – parastu mikroautobusu, apliekot ar modīgiem plastmasas bamperiem un vējlaužiem, varēja uztaisīt par luksusa autiņu. Ja pašiem mašīnu, ko apstrādāt trūka, tādu bija gana Maskavā. “Gazeles”, taču vairāk žiguļu – pieprasījums bija liels, un nopelnīt varēja labi. Dzīve Maskavā? “Kad ar savu automašīnu aizbraucu uz turieni, sākumā likās, ka esmu nokļuvis kādā autodromā (Roalds ir nodarbojies ar autosportu – red.). Katrs krustojums – it kā tikko būtu iedots starts. Mašīnas sešās joslās nesās pilnā gaitā, pa vidu kaut kur gājēji. Turklāt dzīva kustība uz ielām ir gan dienā, gan mazliet mazākā mērā arī naktī,” iespaidus Krievijas galvaspilsētā klāsta Roalds.
Bērni uz ielas
Maskavā strādājot pagāja pieci gadi. Ik pa mēnesim viņš gan bija atpūtā mājās. Domājot, kā iespējami labāk aizpildīt brīvo laiku, Roalds divas reizes iestājās Latvijas Lauksaimniecības universitātē un tomēr nebeidza ne grāmatvežus, ne arī Meža fakultāti. Dzīvojot ar vienu kāju Krievijā, ar otru – Latvijā, tas nebija apvienojams. Kā aizraušanās palika autosports jeb, kā pats saka, “kartingu skrūvēšana”.
Tajā laikā Roaldam nemanāmi arvien bēdīgāk gāja mājās, kur kopā ar dēlu un meitu dzīvoja agrākā sieva. Pareizāk sakot, pēc pāris gadiem šīs bērniem domātās mājas vairs nebija. To jaunā īpašniece pārdeva. Kur palika nauda? Kas to vairs var pateikt! Vienīgi zināms, ka šī sieviete diemžēl ir nodzērusies. Bērni nokļuva internātā. Tā turpināt nevarēja.
Pirms diviem gadiem
Pienāca 2003. gada 1. decembris. Kopā ar draugu ejot pa Jelgavu, pavisam vienkārši Roalds satika kādu glītu sievieti. “Biju tikko kā atbraucis no Maskavas, tādēļ arī uz latvisku parunāšanos mani nebija jāmudina. Vārds pa vārdam – un mēs ar Daci iepazināmies. Ziemassvētkus nosvinējām kopā “Četros baltos kreklos”. Un savādi, ka pēc divu mēnešu pazīšanās es, aizbraukdams atpakaļ uz Maskavu, viņai bez kādiem zemtekstiem uzticēju savus bērnus,” stāsta Roalds. Sākumā dēls un meita turpināja dzīvot internātā, taču brīvdienās viesojās pie Daces, kas pati bija palikusi viena ar diviem bērniem. Roaldam Krievijā kaut kā ar darbiem vairs negāja, un viņš atgriezās pie Daces.
Ar ieeju no “ķēķa” puses
Precējušies viņi nav. Neesot bijis laika par to piedomāt, jo, kopā audzinot četrus bērnus, rūpju ir gana. Arī Roalda bērni iet parastā skolā un katru dienu nāk mājās. Ar pamāti viņiem ir kopīga valoda. Bet pirms pusgada Roalds firmā, kas pārdod dzeramo ūdeni, dabūja šofera ekspeditora vietu. Dienā iznāk apmeklēt ap simtu klientu un pārcilāt divarpus tonnu. Pēc pirmā mēneša muskuļi sāpējuši. Pazīstams svarcēlāju treneris nomierinājis. Lai tik drusku atnākot pavingrot uz svaru zāli, un organisms pie slodzes būs pieradis. Tā arī noticis. Tagad Roaldam esot gandrīz vienalga, vai staigāt ar pilnu pudeli (tajā ir 18,5 litri ūdens) vai tukšām rokām. Alkoholu negribas, pīpēt arī ne – muskuļos sportisks tonuss.
Roalds saka: “Ūdensnesējs redz dzīvi no ķēķa puses. Šis darbs man ir pavēris acis, ka cilvēki daudz ko var un daudz ko arī dara.” Pārsvarā ūdeni pasūta uzņēmīgi ļaudis, kas mierīgi var par to samaksāt gandrīz trīs latus. No viņiem ir ko pamācīties, un Rolands atzīst, ka pamazām viņam domas virzās uz sava uzņēmuma veidošanu. Starp ūdens ņēmējiem ir arī pensionāri, kas vairāk domā par savu veselību. Kādās mājās viņš dabūjis rokās paturēt modes kliedzienu – bezspalvainu kaķi. Tas esot kā saņemt plaukstās siltu bumbu, jo kaķiem normāla temperatūra skaitās krietni augstāka nekā cilvēkam.
Bērnudārzos Roaldu sagaidot ar ovācijām. Tiešām jābrīnās, cik daudz prieka var dot vienkāršs ūdens. Toties kādā lielākā uzņēmumā pudeli iznākot nest cauri cehiem – ap divsimt metru. Pretimnākšana tikpat kā nekāda. Ko lai dara – pie klienta jāpielāgojas. “Neesmu eņģelis, ir cilvēki, ar kuriem man bijušas nesaskaņas, un ne reizi vien, ūdeni vedot, satieku arī viņus, bet citkārt ir patīkami, ka uz ielas tevi sveicina it kā sveši cilvēki.”
***
Es viņu pazīstu kā…
4. vidusskolas direktors Agris Celms: Atceros Roaldu kā labestīgu, sirsnīgu un izpalīdzīgu puisi. Vienbrīd viņš pat mēģināja mācīties spēlēt trompeti, taču tomēr pietrūka pacietības. Kopš Roalds beidza skolu, pagājuši divdesmit gadu, un diemžēl tagad sakari ir pārtrūkuši.
Ervīns Anstrāts, uzņēmējs un mūziķis, Roalda māsas vīrs: Enerģisks, nebaidās smaga darba. Ir vīrieši, kas par ģimeni daudz nedomā, bet viņam tā ir svarīga, ļoti rūpējas par bērniem. Katrā ziņā cilvēks, uz kuru var paļauties. Ja man pie Daugavpils noplīsīs mašīna un es lūgšu palīdzību, Roalds neatteiks.
