Ziņas, kas jau ilgāk nekā nedēļu pienāk no Eiropas sirds Francijas, ar katru dienu kļūst satraucošākas.
Ziņas, kas jau ilgāk nekā nedēļu pienāk no Eiropas sirds Francijas, ar katru dienu kļūst satraucošākas. Desmitiem šīs valsts pilsētās, Parīzi ieskaitot, tagad vakarus sagaida ar šausmām. Par ieganstu izmantojot divu imigrantu pusaudžu bojāeju, kas miruši līdz galam nenoskaidrotos apstākļos, grautiņus rīko jauniešu bandas. Ir arī pirmais upuris. Vakar no smagiem ievainojumiem miris Parīzes ziemeļu priekšpilsētā grautiņu laikā piekauts vīrietis. Sešdesmit gadu vecajam vīram uzbrukts piektdienas vakarā, kad viņš devās nodzēst pie mājas jauniešu aizdedzināto atkritumu tvertni. Svētdienas vakarā līdz ar tumsas iestāšanos sākušajās sadursmēs starp musulmaņu jauniešu bandām ievainojumus guvuši 34 policisti, šajās dienās nodedzinātas jau tūkstošos skaitāmas automašīnas, skolas, izdemolēti veikali, policijas iecirkņi, slimnīcas un baznīcas. Tā vien šķiet, ka daļu jauniešu inficējis kāds vīruss, salīdzinot ar kuru bailes par putnu gripu ir nieka ziediņi. Turklāt nekārtību apņemto Francijas pilsētu skaits turpina palielināties. Ir ziņas, ka līdzīgi grautiņi sākušies arī Beļģijā un Vācijā.
Vienojošais faktors pēc būtības visur ir viens. Grautiņi tiek rīkoti vietās, kurās kompakti mitinās ievērojams skaits imigrantu no bijušajām Francijas kolonijām Ziemeļāfrikā. Ekonomikai attīstoties, vajadzīgs arvien lielāks skaits darbaroku, kuras novecojusī Eiropa vairs nevar piegādāt, tāpēc jau ilgstoši pastāvējusi liberāla darbaspēka imigrācijas politika. Īpaši, ja jaunās darbarokas bija gatavas pildīt ne pašus prestižākos un apmaksātākos darbus. Pārsvarā imigrantu ģimenes nāk no valstīm, kurās dzīves līmenis ir ievērojami zemāks. Savā jaunajā mītneszemē viņi var saņemt salīdzinoši labu algu un zināmu sociālo palīdzību, tajā pašā laikā nelabvēlīgā pamatnācijas attieksme pret iebraucējiem vairumā gadījumu ir saglabājusies. Tas agri vai vēlu noved pie tā, ka jaunieši, sajūtot savu marginālo situāciju, veido bandas, kas izceļas ar sevišķu nežēlību. Tajā pašā laikā, būsim godīgi, vienlaikus norisinās arī dažādo kultūru konfrontācija. Kompaktā dzīvesvieta bez īpašām izmaiņām ļauj turpināt imigrantiem piekopt savas paražas un reliģiskos rituālus. Gadu desmitiem Eiropā atbalstītā multikulturālisma ideja mierīgi pieļāva šādu situāciju. Pie kā tas novedis, varam vērot tagad. Ja atklāti raudzīsimies patiesībai acīs, jāatzīst, ka sevi diskreditējis līdz šim “vecajā” Eiropā un jo īpaši Francijā pastāvošais sociālās aizsardzības modelis. Tas pats, uz kuru ilgus gadus esam lūkojušies kā uz “piena upēm ķīseļa krastos”. Pašlaik notiekošais ļauj saprast, ka “apakšas” vairs nevēlas dzīvot pa vecam, bet “augšas” neko labāku nevar piedāvāt. Cerams, šoreiz iztiks bez Vladimira Iļjiča (Ļeņina).
