Veiksmīgās. Tā varētu īsi raksturot divas meitenes, kas savu pilngadību sasniegušas bērnunamā.
Veiksmīgās. Tā varētu īsi raksturot divas meitenes, kas savu pilngadību sasniegušas bērnunamā. Veiksmīgās tāpēc, ka viņas bērnībā bija radušas sapratni un atbalstu savās audzinātājās, arī tāpēc, ka vēlāk vienai no viņām atradās bagāta “krustmāte” Zviedrijā un, augušas kā ģimenē bērnunamā, meitenes kā māsas turpina dzīvot arī tagad – pieaugušas. Cits jautājums, kas ar viņām būtu noticis, ja viņu dzīvē nebūtu ieinteresēta zviedru labdare Gunilla.
Vārdi meitenēm nav mainīti. Ne Agnese, ne Mudīte nedomā, ka būtu jāslēpjas aiz svešiem vārdiem vai saulesbrillēm fotogrāfijā. Viņas zina savu vērtību. Un tas ir brīnums – nezaudēt veiksmes orientierus: darbu, centību, saprātīgas pieredzes uzkrāšanu. Agnese un Mudīte ir reālistes un labi saprot, ka ar vienreizēju pabalstu – 200 latiem – daudz neko nevarētu iesākt.
Ko meitenes darītu, ja nebūtu Gunillas nesavtīgās aizgādnības? “Nopirktu matracīti, segu un palagus, uz kā gulēt, un, ja iznāktu, mazu plauktiņu, kur nolikt vāzīti,” saka Mudīte.
Ledusskapis, galds, krēsls, saimniecības piederumi – tā ir greznība, ko ar laiku, ja jaunietis strādās, nopelnīs.
Šīm meitenēm ir paveicies – abām ir darbs. Agnese iekārtojusies pat divās vietās. Dažkārt jāceļas piecos no rīta. Mudīte strādā par pavāri, Agnese ir friziere. Viņa saka: “Visu mūžu šādu darbu darīt būtu grūti. Ir jāmācās. Vienīgi līdzekļu nav, tāpēc pagaidām jāstrādā. Nav ko domāt par mācīšanos.” Kā viena, tā otra baidās būt parādā, ņemot studiju kredītu.
Viņām ir laba saimniekošana. Zviedru labdare Gunilla, iepazinusies ar Agnesi, atrada meiteni pat savām visai augstajām prasībām atbilstošu. Gunilla Elejas bērnunamā bija izvēlējusies vairākas meitenes, bet paliekošas attiecības izveidojušās vien ar Agnesi. “Viņa ir stingra un principiāla, ne vienmēr bijis viegli, bet esmu daudz iemācījusies,” atzīst jauniete. Arī meiteņu audzinātāja neslēpj, ka ne reizi vien Agnese raudājusi, bet tikusi tam pāri, jo visā saredzējusi iespēju ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot.
Pašlaik abas meitenes mīt četristabu dzīvoklī. Viena istaba tiek izīrēta studentei, divās dzīvo abas likteņa māsas, bet ceturtā domāta Gunillai, ja viņa kādreiz ierodas Jelgavā. Viņām ir televizors, ledusskapis. Veļu mazgā ar rokām. Abas prot gatavot, to bērnunamā ir iemācījušās. Meitenēm ir nākotnes plāni, viņas zina, ko vēlas sasniegt. Viņu dzīvoklītī ir mājīgi un pie kājām glaužas pelēks kaķēns. Mudīte ir bārene. Kamēr spējusi, viņu audzinājusi vecmāmiņa. Agnese savu mammu dažreiz satiek. Runā par nenozīmīgām lietām. Meitenes dzīvo.
Dainis Dombrovskis arī uzaudzis Elejas bērnunamā un ir pateicīgs par to, ka viņam bijusi šāda iespēja. Sasniedzis pilngadību, no dzīvokļa Vilces pagastā atteicies. Dainis atzīst, ka tā būtu muļķīga izvēle – paļauties tikai uz pagasta nosacītajām iespējām, ja priekšā ir visa dzīve. “Man piedāvāja dzīvot Ziedkalnē. Es nebraucu pat skatīties, jo zinu, ka tie visi ir izdemolēti. Un Ziedkalnē es būtu sevi apracis. Autobusi uz Jelgavu kursē divas reizes dienā. Man jābrauc uz darbu, vakarskolu.” Dainis nodarbojas ar jumta segumu klāšanu, mācījies par galdnieku, bet vēlējies sākt patstāvīgu dzīvi, tāpēc aizgājis no mācībām Amatniecības vidusskolā un bērnunama. Dainis pa retam tiekas ar savu brālēnu, māsīcu un tanti no tēva puses. Šad tad redz klunkurojam arī tēvu. Nesarunājas, jo nav jau par ko. “Es negribu viņam līdzināties. Mana veiksme ir tā, ka biju bērnunamā. Brālis tikko iznācis no cietuma. Viņš dzīvoja saviem spēkiem, bērnunamā nav bijis. Māte mums mirusi.”
Jaunie, kas veiksmīgi sākuši startu savā dzīvē, turas kopā. Viņiem ir izveidojusies sava ģimene. Jaunieši zina, kur strādā Māris, ko dara Oskars un Kira un citi viņu vienaudži.
“Mums ir tikai viens neveiksmīgs gadījums, jo puisis sēž cietumā. Bet pārsvarā ir laba pieredze,” atzīst šīs iestādes sociālā darbiniece Inese Krauze.
Viņa neslēpj, ka atsevišķos gadījumos pašvaldība piešķir dzīvokli tik sliktā stāvoklī, ka jaunietis no tā ir spiests atteikties.
Bērnunama personāls neslēpj, ka pilngadīgo liktenis mēdz būt sarežģīts. Agrāk, kad humānās palīdzības sūtījumos no ārvalstīm iestāde saņēmusi arī mēbeles, bērniem varēja iedot līdzi vairāk – kādu plauktu, gultu, gultas veļu. Tagad ir trūcīgi. Galvenais, ko iespējams iedot bez maksas, ir sajūta, ka grūtos brīžos var atbraukt pie audzinātājām pēc padoma un mīlestības.
Tomēr daudzi Latvijas bērnunamos izaugušie neatrod sevī tik daudz gudrības un spēka, lai veiksmīgi sakārtotu savu dzīvi nevis uz pusgadu, gadu, bet ilgtermiņā. Un diez vai var vainot tos, kuriem pirms izlidošanas no ligzdas nav iemācīts lidot. Darbs, attiecības, savstarpējas rūpes un prieks par savu “brāļu” un “māsu” veiksmēm – tā ir šo bērnu panākumu atslēga, nevis likumā paredzētie 200 lati patstāvīgas dzīves sākšanai. Visiem šiem jaunajiem cilvēkiem ir nepieciešams atbalsts, un droši var teikt, ka mazajos bērnunamos situācija ir labāka, jo attiecības ir ģimeniskākas, līdz ar to sniedz lielāku drošību.
***
Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes centrs
No 2003. gada patstāvīgu dzīvi sākuši 12 jauniešu, 4 gaida dzīvokli, 2 mācās augstskolā.
Elejas bērnunams patversme
No 2003. gada bērnunamu pēc pilngadības sasniegšanas atstājuši 13 jauniešu, no tiem 9 strādā, 2 mācās augstskolā.
