Pirms intervijas ar Līvu Apermani zināju tikai to, ka viņa ir jauniešu organizācijas «IMKA» biedre un ļoti laba fotogrāfe. Viņas domāšanā un noslēpumainībā ir kaut kas piesaistošs.
Pirms intervijas ar Līvu Apermani zināju tikai to, ka viņa ir jauniešu organizācijas “IMKA” biedre un ļoti laba fotogrāfe. Viņas domāšanā un noslēpumainībā ir kaut kas piesaistošs.
Satikāmies rudenīgā dienā stacijā, kur smaržo pēc dzelzceļa. Pa ceļam uz kultūras namu iegājām “rimītī” nopirkt zeķu pāri. Līva mani pārsteidza ar savu tiešumu un atklātību. Meitenei par visu ir savs viedoklis, sava nostāja. Es teiktu – īstena reāliste. Līva gan atzina, ka daudzi viņu dēvējot par pesimisti, bet kāds draugs nosaucis par optimisma karalieni.
Runājāmies par neiedomājamām lietām. Dažbrīd abas sajutāmies kā ceturtajā klasē, pildot atmiņu kladi: mīļākā krāsa – dzeltena, mīļākā grupa – “Sgur ros”, vecums – 19 gadu, gardākais našķis – mīdijas, garneles, simpātija… (tas netika izpausts), sapnis (smaida) – dresēt plēsējdelfīnus un aizbraukt uz Tibetu. Citi vēlas kļūt par ārstiem, policistiem, aktieriem, juristiem, taču, kopš Līva noskatījusies filmu “Brīvību Villijam”, viņai ļoti gribētos dresēt šos dzīvniekus. Viņai tie ir īpaši mīļi, bet, lai sapni piepildītu, nepieciešamas pamatīgas finanses vai mistiska veiksme. Līva domā, ka varbūt tomēr izdosies.
Apermanes jaunkundze neslēpj, ka gribētu kādu dienu aizlidot uz Tibetu, iepazīt tās kultūru, dzīvesveidu, pārskatīt vēstures faktus un izbaudīt laiku, dzīvojot eksotiskajā zemē.
Pēdējos trīs gadus par nopietnu aizraušanos kļuvusi fotografēšana. Kad pajautāju, ko viņai patīk knipsēt, fotogrāfe atplauka smaidā līdz ausīm: “Kustību, deju, īpaši baletu, puantes.”
Jocīgi, taču ir tikai viena pašas fotografēta bilde, kas viņai patīk. Vienmēr jau var atrast, kur “piesieties”. Savā laikā nav paveicies ar dejošanu “Intrigā”, jo esot nostādīta priekšpēdējā rindā, kas bijis nepieņemami, jo, viņasprāt, ir svarīgi būt pirmajai un gūt uzslavu un ievērību.
Līva šajā pavasarī pabeidza 12. klasi 4. vidusskolā un pagaidām neredz sev nekā interesanta, kur varētu turpināt mācīties tepat Latvijā. Iestājusies EVS (Eiropas brīvajā darbā). Tur ir iespējams izpausties, tikt uz ārzemēm un pastrādāt.
Līva gribētu nodarboties ar mākslu, taču, kā pati saka, vēl nezina ar kādu.
Atgāzusies krēslā, meitene nopūšas un saka: “Eh… man patīk būt “bosam”, man patīk, ka daudz zinu, bet tajā pašā laikā “ni figa” nezinu. Daudz jāmācās, lai zinātu, bet visu tāpat nekad neuzzināsim.”
Nu ko – lai izdodas tikt līdz tālajai Tibetai, dresēt plēsējdelfīnus un knipsēt traki labas bildes!
