Ilgu laiku izglītības speciālisti un visa sabiedrība sprieda par ētikas mācību stundu ieviešanu skolās, niansēs izvēli uzticot skolēnu vecākiem.
Ilgu laiku izglītības speciālisti un visa sabiedrība sprieda par ētikas mācību stundu ieviešanu skolās, niansēs izvēli uzticot skolēnu vecākiem. Šaubu nav – bērniem jāapgūst sabiedrības morāles, uzvedības un tikumisko normu kopums, kas ļauj cilvēkam par cilvēku būt.
Diemžēl reālā dzīve nereti pierāda, ka intelektuālās bruņas ir viegli cauršaujamas ar brutalitāti un vardarbību, kas rada ilgi dzīstošas vainas ne tikai miesai… Bērni pa savam skaudri un nepārprotami attiecībās projicē lielās pasaules modeli. Tu esi pieticīgāks apģērbā? Tevi pazemo. Esi mazāks, vājāks? Var sist. Un sitienam pagrieztais otrs vaigs tikai apliecina varmākas pārākumu. Bērni uzklausa vecāku un skolotāju skaidrojumus, vieni cītīgi ielāgo, kas ir labs, kas – nosodāms, bet netiek pasargāti no tiem, kam gar to visu nav daļas.
Pilsētas skolā uz direktora vietnieka galda stāv akmens trīs dūru lielumā. Lietiskais pierādījums. Kāds skolēns metis to nopakaļ kāda cita bērna vecmāmiņai. Laimīgas sagadīšanās dēļ tas mērķī netrāpīja…
Kādai manai paziņai, kurai dēls jau astoto gadu apgūst cīņas mākslu, nereti nācies uzklausīt jautājumu: “Kāpēc jāmācās agresija, kuras tā jau ir pietiekami?” Filosofiskais skaidrojums par cīņu kā mākslu vienlīdz pārvaldīt garu un miesu, nepārliecināja.
Atbilde – nesenais atgadījums, kad kādu pēcpusdienu ap pulksten četriem puisis devies uz kārtējo treniņu. Spēcīgs grūdiens no aizmugures viņu notrieca zemē. Divi pāris gadu vecāki jaunieši, iespējams, vienkārši izklaidējās. Bet varbūt cerībā iedzīvoties – naudā vai mobilajā telefonā. Un kāpēc ne, ja “apstrādājamā” augums un miesas uzbūve liecināja, ka viss izdosies. Šī bija reize, kad sportists bija spiests pārkāpt trenera mācīto savu māku demonstrēt tikai sacensībās. Tikai esot bijis dīvaini – sist pa īstam.
“Labi, ka tā! Vajadzēja riktīgi sadot, lai atceras,” vienisprātis bija visi, kas uzklausīja stāstīto, cerībā, ka nekas tamlīdzīgs nenotiks ar viņu bērniem. Un arī nedrīkstētu notikt.
Mani vairs neizbrīna jautājums, kāpēc šķietami vīrišķīgajam sporta veidam pēdējā laikā priekšroku dod arī meitenes, kurām gan piedienētu nodoties mūzikai, dejām vai kam citam, katrā ziņā sievišķīgākam.
Diemžēl mūsu dienās bez ētikas normu apgūšanas bērniem gluži kā senajiem spartiešiem jāmācās aizstāvēt sevi ar dūrēm.
