Spēlēt, gleznot, rakstīt. Gadu desmitiem nevienam nebija šaubu, kura no šīm radošajām nodarbēm Mārtiņa Vērdiņa dzīvē ieņem galveno vietu, paņem visvairāk laika un spēku.
Spēlēt, gleznot, rakstīt. Gadu desmitiem nevienam nebija šaubu, kura no šīm radošajām nodarbēm Mārtiņa Vērdiņa dzīvē ieņem galveno vietu, paņem visvairāk laika un spēku. Pēdējos gados, kopš viņš vairs nav Dailes teātra aktieris, dzīve iegrozījusies tā, ka redzamāka kļuvusi viņa personības daļa, kas saistīta ar gleznošanu un zīmēšanu, pierakstīšanu un aprakstīšanu.
Vakar, savā vārdadienā, M.Vērdiņš Jelgavas muzejā atklāja gleznu un zīmējumu izstādi “Izklupiens”. Vienu grāmatu – par dzīvesbiedri un kolēģi Mirdzu Martinsoni – viņš jau uzrakstījis un pieļauj, ka varētu tapt vēl viens darbs – par sevi.
Gleznot
Izstādē ir ne vien dažādos laikos tapušas gleznas un zīmējumi, bet arī dažas ģimenes fotogrāfijas, to vidū izstādes autora tēva foto, kas uzņemts Jelgavā. M.Vērdiņš atzīst, ka veco Jelgavu, ko pats nav redzējis, bet kuras tēls viņa iztēlē veidojies no vecāku sarunām (būtisks M.Vērdiņa seniora dzīves posms pagāja Jelgavas teātrī), fotogrāfijām un gleznām, apvij romantisks oreols. “Pirms nedaudz gadiem no kādas jelgavnieces saņēmu vēstuli, kam bija pievienota fotogrāfija. Tā atgādināja tādu kā Vīnes nostūrīti, taču tā nebija Vīne, bet Jelgava: divstāvu namiņš, vīnstīgām noaudzis. Vienā lodziņā sūtītāja bija ievilkusi krustiņu. Aiz tā loga, viņa rakstīja, dzīvojusi mana tēva ģimene (es toreiz vēl nebiju dzimis).” Kaimiņi arvien dzirdējuši klavieru spēlētas melodijas (to atskaņotājs vēlāk, mūža nogalē, kā zināms, ilgi strādāja operetes jeb muzikālās komēdijas teātrī).
Kā tagad atceras M.Vērdiņš, tēvs ļoti atbalstījis viņa interesi par glezniecību, kas agrā bērnībā sākusies kā laika kavēklis vecāku prombūtnē. “Bieži bija jāpaliek vienam mājās. Rotaļlietas man bija grāmatas, arī tādas, kurās bija interesantas seno laiku meistaru gleznas un skulptūras.” Vēlāk – gājieni kopā ar tēvu uz teātri, iegriežoties arī “māldezālē”. Tā viss sākās. Domājot par mācībām lietišķās mākslas vidusskolā un Mākslas akadēmijā, sagatavošanas kursos iznācis mācīties pie Eduarda Jurķeļa un Borisa Bērziņa. Rīgas 2. vidusskolā savukārt viņa skolotājs bija Pēteris Bambers (tēlnieks, kas piedalījies Brīvības pieminekļa darināšanā). Bet nevienā no vizuālās mākslas mācību iestādēm viņš neiestājās, to vietā izvēlējās konservatoriju. Zīmēšana un gleznošana palika vaļasprieka statusā.
Spēlēt
Kā zināms, pēdējos gadus M.Vērdiņa saistība ar teātri kā aktierim nav liela. “Pirms gadiem četriem pieciem, kad toreizējais Dailes teātra direktors Bērtulis Pizičs, viņa paša vārdiem sakot, Mārtiņa Vērdiņa štata vietu bija paredzējis citam, es ar Auškāpa klusu piekrišanu atrados uz ielas. Pēc laika kāda lādzīga darbiniece piedāvāja dekoratora darbu,” Vērdiņš atceras priekšvēsturi tam, kāpēc pašlaik no aktiermākslas “pagājis nostāk”, tiesa, ne pavisam, šai sakarā minot senu un labu paziņu Žani Priekuli, Rīgas Kamerteātra ilggadēju režisoru, pie kura reiz jau spēlējis Sergeju Arbuzova “Irkutskas stāstos”. “Tagad viņš man piedāvājis – redzēs, kas tur iznāks, – Puškina “Mazajā traģēdijā” Saljēri lomu,” aktieris stāsta par ieceri, kas beigu fāzi cer piedzīvot maijā, un piemetina: tagad laikam tāds vecums, kad galvenokārt iznāk darīšana ar negatīviem varoņiem (Vērdiņa gadījumā gribas piebilst: tādu, kam pa spēkam būt mefistofeliski slīpētiem).
Rakstīt
Galvenais iespaids izstādē ir ne vien tēmu un žanru, bet arī tehniku dažādība. “Iesākumā man ir doma kaut ko uzgleznot vai uzzīmēt, vai uzrakstīt. Tikko es to sāku darīt, tā ota vai spalvaskāts iet savu ceļu, un man atliek tikai skriet pakaļ. Viņi iet tā, kā viņiem gribas. Es viņus nevaru vadīt, viņi vada, vadā mani,” radniecīgo zīmēšanā, gleznošanā un rakstīšanā komentē autors.
Sava vieta izstādē ierādīta ilustrācijām grāmatai par dzīvesbiedri M.Martinsoni, ko, iespējams, jau ap Ziemassvētkiem klajā laidīs izdevniecība “Pētergailis”. Tas sācies ar ierosinājumu uzrakstīt kaut ko par aktrisi žurnālam “Latgale”. Domu par tālāku rakstīšanu autors sācis apsvērt vienlaicīgi ar to, kuras lomas vajadzētu uzzīmēt ilustrācijām. “Ir arī zīmējumi, kas attiecas uz tālu, tālu laika posmu, kad viņa bija maza Latgalē, to iztēlē uzbūru pēc Mirdzas stāstītā, pēc fotogrāfijām.” Pēc uzrakstīšanas teksts parādīts Gundegai Repšei, kas ieteikusi grāmatu papildināt ar kritiķu, laikabiedru, kolēģu izteicieniem – veidojot pretsvaru izteiksmes veidam, ko autors dēvē par “svabado poēziju” – prozas teksts, kurā uzkrītoša dzejolim raksturīga vārdu kārtība, pat atskaņu meklējumi.
Iespējams, ne pārāk tālā nākotnē varētu tapt vēl viena M.Vērdiņa grāmata – par sevi pašu. Tās pamatā būtu dažādos laikos veikti pieraksti – kaut kas līdzīgs dienasgrāmatai, kurā fiksēti “visvisādi kūleņi, kāpumi, kritumi, esmu diezgan daudz vārtījies arī pa dubļiem. Cīņā ar zaļo pūķi man nācies ļoti dažādās slimnīcās pabūt, un visi tie cilvēki – ārsti, slimnieki –, viņu attiecības ir devuši ļoti interesantu materiālu, netrūka traģikomisku situāciju. Nu un, protams, arī tas, ka ir daudz braukāts ar kinematogrāfu – gan pa savienību, gan ārzemēm.” No šo notikumu vidus arī ilustrācijai viens piemērs, kas piezīmēs garāk aprakstīts, bet kura “sāls” ir brīdī, kad, dodoties uz “Ezera sonātes” filmēšanu, aktiera mašīnu Sabilē aptur likumsargi. Dokumentu pārbaudes laikā braucēju ciešāk aplūkojot, bargo izteiksmi inspektora sejā nomaina īsts “platekrāna kinematogrāfisks smaids”. “Ā, aktieris!” viņš viszinīgi skaidro kolēģiem, un, dodot dokumentus atpakaļ, vēlīgi piebilst: “Brauciet, brauciet vien tālāk, Rūdolf Plēpi!”
Līdzīgi jautru un citādu mirkļu kompilācija varētu saukties “Epizodes, epizodes, epizodes…”. Ja zīmētu, pirmais vārds būtu liels, nākamais – mazāks un pēdējais – pavisam sīks – izgaistu perspektīvā, simbolizējot to, ka dzīve sastāv no epizodēm.
