Atjaunotās brīvvalsts vēsturē varam atcerēties pa kādam centienam ekonomēt budžetu ar visai šaubīgiem paņēmieniem – piemēram, mēģinot paturēt to naudu, kas pēc taisnības pienāktos zināmai tautas daļai.
Atjaunotās brīvvalsts vēsturē varam atcerēties pa kādam centienam ekonomēt budžetu ar visai šaubīgiem paņēmieniem – piemēram, mēģinot paturēt to naudu, kas pēc taisnības pienāktos zināmai tautas daļai. Savulaik kādreizējais premjers Šķēle, aizbildinoties ar pārāk smagu nastu valsts makam, atteicās strādājošajiem pensionāriem maksāt godīgi nopelnīto pensiju pilnā apmērā. 8. Saeimas laiks iezīmēsies arī ar to, ka pēc bērnu dzimšanas materiālās stimulēšanas un sapņainajām demogrāfiskā sprādziena gaidām par varītēm tika mēģināts “nogriezt” bērnu kopšanas pabalstus tām māmiņām, kas paralēli bēbju pieskatīšanai sadomājušas ķerties pie algota darba neatkarīgi no darbadienas garuma. Vārdu sakot, pilnīgi analfabētiskā garā tikusi likta vienlīdzības zīme starp darba dienu prom no mājām un pāris stundu ilgu darbu mājās pie datora vai ar adīkli rokās, kas bērna uzmanīšanu principā netraucē.
Pēc īslaicīgām klaigām un diskusijām par to, kas tad īsti ir valsts maksātais pabalsts – sociāls atspaids ikdienas izdevumu segšanai sakarā ar ģimenes papildinājumu vai atlīdzība par ieguldījumu demogrāfijā (vārda tiešā nozīmē “māmiņas alga”) –, likumdevējs lēma, ka strādājošās mātes, kuru mazulis ir jaunāks par gadu, aplaimojamas ar liegumu šādu maksājumu vispār saņemt. Ar situāciju samierināties nevēlējās trīs sabiedriski aktīvas māmiņas, kas vērsās Satversmes tiesā ar attiecīgu sūdzību un panāca, ka nesen pieņemtā norma tika atcelta, izcīnot tiesības strādāt nepilnu darbadienu.
Tiesas procesa gaitā un vēl pēc tā Saeimas pārstāve advokāte Rektiņas kundze pastāvēja uz to, ka bērna kopšanas pabalsta maksāšanas mērķis ir radīt atspaidu jaunajām māmiņām laikā, kad nav iespējams pelnīt iztikas līdzekļus algotā darbā. Pēc sprieduma pasludināšanas savā komentārā advokāte pamanījās “iebraukt” vēl “dziļākā purvā”, piesaucot no gaisa grābtus skaitļus un paužot satraukumu, ka māmiņas, lūk, atstājot mazuļus vecvecāku uzraudzībā, pelnot simtus un uzdrošinoties dīrāt jau tā plāno valsts ādiņu par vēl veseliem piecdesmit latiem.
Pēc teiktā spriežot, laikam jau juristei nav ne mazākā priekšstata, cik ilgu laiku mūsdienu dārdzības apstākļos iespējams nodrošināt jaundzimušā bērna vajadzības ar šo pussimts latu “lielo” valsts maksājumu pat, ja zināmu apgādi veic otrs no vecākiem. Par iespējām zaudēt iemaņas savā specialitātē un izkrist no darba tirgus aprites nav pat vērts runāt. Turklāt – vai tiešām būs labāk, ja māmiņas strādās neoficiāli?
Saprotams, ka valsts piešķirtā nauda ir uztverama tikai kā simbolisks pabalsts, nevis algas aizvietotājs. Vienlaikus tas tomēr ir arī kaut minimāls, tomēr stimuls, kas vērsts uz demogrāfiskās situācijas uzlabošanu un lielai vecāku daļai joprojām ir gana nozīmīgs. Savukārt šādā stimulēšanā valstij, īpaši Latvijas situācijā, būtu jābūt vairāk nekā ieinteresētai atšķirībā no attīstītajām zemēm, kur topošie vecāki strādājot zināmu līdzekļu daudzumu var iekrāt paši, tādējādi nesatraucoties, ka bērna kopšanas atvaļinājums ir pilnībā neapmaksāts. Gluži kā izrādot labo gribu, valdība nupat lēmusi, ka ar jauno gadu par vismaz simts latiem tiks palielināts arī bērnu piedzimšanas pabalsts (lai arī sperts priekšvēlēšanu gadā, šāds solis noteikti atbalstāms).
Kamēr valsts maksātā nauda tiek izlietota tiešajam mērķim – jaundzimušajam –, nevis nodzerta vai nospēlēta kārtīs, vecāku nodarbošanās jautājums jāatstāj viņu pašu ziņā. Kad Latvija būs kļuvusi par laimības un pārticības zemi, varēs gluži kā virknē Eiropas valstu droši skatīt jautājumu par šādu pabalstu atcelšanu, ietaupītos līdzekļus novirzot citiem mērķiem, piemēram, Saeimas deputātu kvalifikācijas celšanas kursiem.
