Kājās stāvošu klausītāju ovāciju pavadīti, piektdien grupas «Jumprava» mūziķi Jelgavas kultūras namā nospēlēja apvienības 20 gadu jubilejas turnejas pirmo koncertu.
Kājās stāvošu klausītāju ovāciju pavadīti, piektdien grupas “Jumprava” mūziķi Jelgavas kultūras namā nospēlēja apvienības 20 gadu jubilejas turnejas pirmo koncertu.
Apmēram trīsdesmit dziesmu programmā (ko atsaukšanās aicinājumiem dziesmas atkārtot un vairākkārtēja mūziķu aicināšana atpakaļ uz skatuves noslēgumā no sākotnēji plānotajām divām stundām izstiepa līdz trim), kā “Ziņas” jau rakstīja, leģendārā vienība bija iekļāvusi kompozīcijas, kas tapušas, sākot ar 1986. gadu (kad kopā bija sākuši darboties visi četri pašreizējie “jumpravieši” – Aigars Grāvers, Aigars Grauba, Aigars Krēsla un Ainars Ašmanis), protams, neiztiekot bez astoņdesmito beigu un deviņdesmito sākuma superhitiem. Pārstāvēti bija arī visi trīs ieraksti, kas sacerēti kopš grupas darbības atsākšanas deviņdesmito gadu beigās.
Īpaši koncertam gatavotās videoprojekcijas uz trim ekrāniem, iespaidīgajām prožektoru gaismas partitūrām pieskaņotā krāsu mainība neona stabu birzī uz skatuves – tas viss, no vienas puses, protams, stiprināja koncertpiedzīvojumu, no otras, – vērojot piedzīvojuma “vaininiekus”, šķita, ka monumentalitāte viņos, par spīti veterānu skatuves rūdījumam, dažbrīd uzvēdī ko līdzīgu mulsumam, dažbrīd uztraukumam, vai lielais notikums patiešām noritēs, kā iecerēts. Neviena no dziesmām, kas radušās kopš grupas studijas un koncertdarbības atsākšanas deviņdesmito gadu nogalē, neizpelnījās tādu klausītāju atsaucību kā skaņdarbi no vissenāko dziesmu klāsta. Divi no tiem – “Prom no pilsētas” un “Tālu aizgāja” – nerimstošo ovāciju dēļ bija jāatkārto. Daudziem klausītājiem vecumā ap trīsdesmit šie brīži noteikti visspilgtāk lika atcerēties to sajūsmas vilni, kas “Jumpravu” padarīja par zvaigznēm un kura pamatā bija ne vien viņu kā komponistu un aranžētāju trāpīgums, bet arī tas, ka viņi runāja valodā, kas bija revolucionāra novitāte ne vien pēc jaunām vēsmām izslāpušajam padomju Latvijas pusaudzim, bet nupat sevi plaši pieteikusi aktualitāte arī tur, no kurienes šie (tehno-/sintīpopa) izteiksmes līdzekļi tika aizgūti – viņpus (tolaik – astoņdesmito gadu otrajā pusē jau krietni izrūsējušajam) “dzelzs priekškaram”. Atcerēties, ka tieši “Jumprava” daudziem pirmoreiz ļāva apzināties sevi kā tādus, kas muzikāli dzīvo vienā elpā ar pasauli – ne vairs pār jūru atceļojušos ierakstus, bet pašmāju grupas koncertu klausoties. Diemžēl arī apjaust, ka no šā viedokļa to, ko ansamblis dara kopš atgriešanās pēc pārtraukuma deviņdesmitajos gados (ar retiem un daļējiem izņēmumiem), drīzāk gribas dēvēt vienkārši par elektronisku popmūziku, ko no citiem piedāvājumiem to biezajā slānī izšķiroši neizceļ ne aranžējumu oriģinalitāte, ne melodiju dzīvotspēja, bet gan tikai zvaigžņotais “Jumpravas” zīmols, kas apelē pie cieņas pret slaveno pagātni.
Vēl lielāku aizgājušo laiku klātbūtnes efektu vecākajās dziesmās, kas pirmatskaņojumu piedzīvoja 1986. gadā, radīja “Jumpravas” oriģināldalībnieka ģitārista Aigara Voitišķa piedalīšanās (kopā ar klātneesošo Ingu Ulmani (viņš “Jumpravas” sastāvā bija līdz 1987. gadam). Šīs dziesmas izcēlās arī ar to, ka skanēja vistuvāk sacerēšanas un ierakstīšanas laiku variantam – atšķirībā no labas daļas vēlīno astoņdesmito un agrīno deviņdesmito grāvējiem, kuru koncertversijās grupa mēdza ļauties eksperimentiem. Tajos ne vienmēr viss izdevās, kā cerēts. Sevišķi koncerta sākumdaļā pievīla “Baltā”, kurā ne tikai pietrūka tai tik svarīgā ģitāras melodiskās līnijas, bet ģitāra lielākoties nebija dzirdama vispār. Tādu kā līdz galam nepārdomātības un savstarpējas nesaprašanās iespaidu radīja Voitišķa un Grāvera ģitārsaspēle pusakustiskajā “Pa vējam”. Toties stīgu iesaistīšana itin tīkami atsvaidzināja “Vēlreiz” koncerta noslēgumā.
Jau ap koncerta vidu, neviļus pametot skatu uz balkonu, varēja vērot aktīvu līdzi dzīvošanu skatuves norisēm, kājās stāvot, – sākot ar pirmo rindu. Pēc “Vēlreiz” kājās cēlās arī vairums zāles, ar aplausiem, piekrišanas saucieniem un grīdas rībināšanu aicinot mūziķus atgriezties uz skatuves. Vispirms piedevās izskanēja “Zem diviem karogiem” un “Ziemeļmeita”, otrajā uznācienā pēc Grāvera atzinuma, ka “labprāt spēlētu vēl un vēl, bet visu tik un tā nevarēsim nospēlēt”, koncertu beidza “Vīrs ar suni”.
Par spīti iepriekšminētajām iebildēm, nekas tomēr nenomāca kopējo noskaņu, kas klausītājiem paliks atmiņā kā saviļņojošas trīs stundas, mūziķiem – kā krāšņi triumfāls jubilejas turnejas sākums.
