Par to, kas notika un turpinās grozīties ap pagājušajā nedēļā pieņemto azartspēļu un izložu likumu, varētu arī nerunāt. Viss notika, kā mēdz sacīt «jaunlavieši» ar biznesa ķērienu, – čikeniekā.
Par to, kas notika un turpinās grozīties ap pagājušajā nedēļā pieņemto azartspēļu un izložu likumu, varētu arī nerunāt. Viss notika, kā mēdz sacīt “jaunlavieši” ar biznesa ķērienu, – čikeniekā. Vieniem likums vajadzīgs biznesam, otrie to “bīdīja” pāri visām likumdošanas krācēm, tikmēr trešie, kurus šis likums ietekmēs visvairāk, ticamākais, par to visu nedomāja neko.
Gadiem ilgusī “lielās politikas” taisīšanas prakse ļauj domāt, ka jaunais azartspēļu un izložu likums tapis ar visvareno Latvijas azartspēļu biznesa grandu svētību un vadošo roku. Citādi dīvaini sanāktu. Katru reizi, kad jau tika pieņemti jauni ierobežojoši noteikumi pašmāju “spēļu ellēm”, no godājamo biznesmeņu mutes skanēja skaļi vaidi un nopūtas, ka viņi, nabadziņi, tiekot dzīti pilnīgā trūkumā. Nekas, izdzīvoja un kļuva vēl stiprāki. Arī šoreiz jaunais likums liks konsolidēt šā biznesa darboņu resursus. Kā jau ierasts šābrīža mežonīgā kapitālisma attīstības posmā, sīkajiem azartspēļu asarēniem nāksies pazust lielo līdaku rīklēs. Tādi tie biznesa likumi ir, un nav ko liet asaras par zaudēto. Atliek vien brīnīties, ka arī līdakas gaužas par lielākiem ierobežojumiem, tomēr šo grūto un, viņuprāt, neienesīgo biznesu pamest negrasās.
Par to, kādā veidā jauno likumu pieņēma steidzamības kārtā (tas nozīmē, ka Valsts prezidente to nevar nosūtīt otrreizējai caurlūkošanai), kā tika pieņemta pēkšņi parādījusies norma, ka azartspēļu vietas nedrīkstēs noteikt pašvaldība, plašsaziņas līdzekļi rakstījuši un rādījuši pietiekami daudz. Tikpat bieži izskanējuši apgalvojumi, ka gluži nesavtīgi likumlēmēji arī šoreiz nebūs bijuši. Kaut gan neviens nav pierādījis, ka vismaz viens deputāts būtu guvis materiālo labumu par savu balsojumu. Kā “Ziņām” minēja kāds Saeimai tuvs politiķis, šādi gadījumi līdz šim esot bijuši. Drīzāk jāpiekrīt politisko analītiķu viedoklim, ka šoreiz bizness un politika savijušies neatšķetināmā mudžeklī – grūti pateikt, kur sākas tautas kalpu rūpes par valsts un iedzīvotāju labklājību un kur viņu personiskā maka saturs. Tas pirmkārt. Otrkārt, pēkšņi parādījusies norma, ka par azartspēļu vietām visā valstī turpmāk lems Rīgā, tikai apstiprina to, ka runas par lēmumu decentralizāciju ir tukša pļāpāšana. Treškārt, rīvēšanās par buksējošo administratīvi teritoriālo reformu iegājusi tajā fāzē, ka centrā, sajutuši reģionu elites spēku, tagad to mēģina apslāpēt ar likumdošanu.
Jaunais azartspēļu un izložu likums tikai atsedza arvien lielāku pretrunu starp centra un reģionālajām elitēm. Turklāt pēdējām rokās ir visai spēcīgs arguments pēc Latvijas iestāšanās ES. Tur lielāku uzmanību pievērš tieši reģionalizācijai, pēc iespējas izslēdzot centrālās varas iejaukšanos, īpaši jau finanšu plūsmu sadalījumā.
Visbeidzot visas šīs jezgas sakarā kas tāds, par ko mūsu pārliberalizētā kapitālisma apoloģēti pat nevēlas domāt. Par tiem, kas bijuši un būs azartspēļu īstie upuri. Pagarš, tomēr pietiekami spilgts azartspēļu atkarīgā dvēseles kliedziens, kuru viņš uzrakstījis interneta portālā “Delfi”: “Es esmu par ierobežojumiem. Pēdējo sešu gadu laikā automātos esmu nospēlējis vairāk nekā 50 000 latu. Nospēlēju visu savu un vēl firmas naudu. Tagad esmu parādos – 12 000 latu. Kā atdot, nezinu. Vienu brīdi jau domāju par striķi, bet pārdomāju – man ir divi mazi bērni. Sāku pavisam nevainīgi, pirmajā reizē aizejot līdzi draugam. Blakus automātā “ielādēju” piecus latus un tūlīt vinnēju 100 latu. Radās sajūta, ka tā var nopelnīt. Bet nekā. Tagad esmu auzās galīgās, smaidīt vairs neprotu, ciemos neeju un draugus ciemos arī neaicinu. Man vienkārši nav naudas. Entās reizes pats sev solījos mest tam visam mieru, bet vairāk par mēnesi izturēt nevarēju. Rakstu, lai atturētu citus – nu nebūs jums vieglas naudas. Tā ir tikai ilūzija. Starp citu, apkārtējie nezina, ka man ir tāda problēma. Pieļauju, ka nojauš. Un tās muļķīgās runas par nodokļiem, ko maksā spēļu zāles! Daudz lielāks efekts būtu, ja tā nauda tiktu ieguldīta kaut kur citur. Spēļu zāles neko neražo, tikai atņem. Ļoti gribu visu to atmest. Nu jau mēnesi nespēlēju, jo man nav naudas. Lai paēdinātu ģimeni, regulāri aizņemos. Starp citu, pazīstu vēl dažus, kuriem ir līdzīgas problēmas. Normāls cilvēks pat iedomāties nevar, kādas naudas summas tiek nospēlētas. Būtu mana vara, aizliegtu tās spēļu zāles.” Jums ir ko piebilst šim kliedzienam pat tad, ja spēļu biznesa “bosi” gaužas par viņu biznesa gremdēšanu?
