Šomēnes, sarkanbaltsarkanu karogu jūrai plīvojot, Latvija atzīmēja savu kārtējo gadadienu.
Šomēnes, sarkanbaltsarkanu karogu jūrai plīvojot, Latvija atzīmēja savu kārtējo gadadienu. Svinīgā gaisotnē varējām domās pāršķirstīt valsts vēstures lappuses, ko sārtas krāsojušas savās un svešu zemju frontēs karojušo latvju zaldātu izlietās asinis.
Pirms vēl Latvijas jubilejas vakara debesis rotāja krāšņas pirotehnikas brīnumu piruetes, politiķu kopa, kas pēc zināmām pazīmēm saucama par “valsts pirmajām personām”, ar uzspēlētām ilgām balsī izteica vāru cerību, ka ar laiku atpakaļ dzimtajās ārēs atgriezīsies tie, kas dzīvo un dienišķo maizīti pelna tālu prom no Latvijas, palēnām aizmirstot gan nacionālās svētku dienas, gan tēvzemes tradīcijas, bet bērnus radina pie rietumnieciski sterila dzīvesveida. Līdz šim jau vairākkārt apdziedātā tēma – ārvalstīs strādājošie letiņi – kārtējo reizi kļuvusi par plašsaziņas līdzekļu centrālo apspriešanas un reportāžu objektu.
Redzams, ka valsts “krējums” ilgstoši atradies pārmēru tālu no vienkāršās tautas, un abu sabiedrības daļu tuvināšanās, visticamāk, netālā nākotnē nav gaidāma. Pēc Rīgas pils saimnieces Vairas Vīķes – Freibergas vārdiem, svešumā dzīvojošie tautieši esot “mīļi gaidīti” mājās. Līdzīgas domas svētku saviļņojumā pauda arī citas valsts augstākās amatpersonas. Vai tiešām Valsts prezidentei un “co” skatu uz reālo dzīvi pašas vadītajā valstī aizmiglojuši greznie eskorti un šikās pieņemšanas?
Jāpieļauj, Vīķes – Freibergas kundze būs dzirdējusi, ka letiņu pāriešana viesstrādnieku statusā ir tieši saistīta ar darba atalgojumu, kas pašu mājās lielākoties nodrošina vien pieticīgu eksistenci, īpaši mazpilsētās un lauku pagastos. Turklāt, lai cik paradoksāli tas izklausītos, savas tiesības aizstāvēt svešā valstī ir vieglāk nekā mājās, kur bieži valda beztiesiskums. Patosa pilnais aicinājums atgriezties liek domāt, ka ārzemēs strādājošo apsvērumi, kas likuši sakravāt somas un doties pasaulē, joprojām daudziem ir sveši.
Lai arī Latvijas iedzīvotāji darba nolūkos no valsts izbrauc jau gadus desmit, amatpersonu kompānija arvien augošajai tautiešu izceļošanai uzmanību pievērsusi tikai tagad. Draudot ar demogrāfisko katastrofu, krasu elektorāta samazināšanos un tamlīdzīgām krīzēm, ainu vēl baisāku mālē attiecīgie pētnieki, sabiezinātās krāsas tūdaļ steidzot atšķaidīt ar smieklīgiem skaitļiem, cenšoties apgalvot, ka ārzemēs strādājot tikai ap piecdesmit tūkstošiem latviešu. Taču nav šaubu, ka bieži piesauktajā Īrijā vien sastopamo latviešu skaits ir vismaz pusotru reizi lielāks.
Šī gan nebija pirmā VVF “urrāpatriotisma” propaganda – cerība, ka pasaulē aizbraukušo “sprīdīšu” armādas reiz ar naudas kulēm pār pleciem stāvēs uz tēvu māju sliekšņa, bija izteikta arī iepriekš. Diemžēl skaidrības labad tam nākas pretstatīt to ārvalstīs dzīvojošo latviešu īpatsvaru, kas par atgriešanos vispār nedomā, jo aizjūras iztikas minimums spēj nodrošināt lielāku pārticību nekā vidējā alga pašu mājās. Bet valdības nerimstošie runu plūdi par nemitīgi augošo darba samaksu uz, piemēram, mazumtirdzniecībā vai valsts iestādēs strādājošo algu fona ir vairāk nekā komiski.
Pirmās darbaspēka migrācijas sekas jau ir manāmas – līdz ar iedzīvotāju skaita samazinājumu Latvijā pamazām sāk aptrūkt darba roku un aizvien vairāk tiek runāts par viesstrādnieku ievešanu, atsaucot atmiņā laikus, kad Rīgu pārpludināja košļājamās gumijas un džinsu tirgoņi vai celtnieku brigādes. Brīdī, kad Latvijas robežu “šturmēs” ne vien tālu zemju bēgļi, bet arī tuvējo kaimiņu darba tīkotāji, varai atkal būs iemesls lepni sludināt, ka dzīvojam ļoti pārtikušā un attīstītā Eiropas leiputrijā. Vismaz spriežot pēc statistikas.
