Dažam, kas izgājis komunisma cēlāja skarbo dzīves skolu, no vārdu salikuma «civilā aizsardzība» jānoskurinās, atceroties mācības, kad veselu dienu ar gāzmasku plecā bija jāpilda vietējā «civilnieka» bieži vien bezjēdzīgās komandas.
Dažam, kas izgājis komunisma cēlāja skarbo dzīves skolu, no vārdu salikuma “civilā aizsardzība” jānoskurinās, atceroties mācības, kad veselu dienu ar gāzmasku plecā bija jāpilda vietējā “civilnieka” bieži vien bezjēdzīgās komandas. Bet laba daļa joprojām atceras šajās mācībās gūtās zināšanas pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanai un daudzas citas praktiskas lietas. Neņemot vērā visur līdzi nākošās ideoloģiskās muļķības, padomju civilās aizsardzības sistēmas struktūra pamatos nemaz nebija tik nespējīga, kā tagad dažs labs to mēģina iztēloties. Vispārējai mobilizācijai pakļautie vīriešu kārtas iedzīvotāji bija apmācīti armijā vai tā saucamajās augstskolu kara katedrās, bet pārējiem lielākoties nācās piedalīties visvisādās mācībās.
Līdz ar neatkarības atjaunošanu Latvijā mēs reizē ar ūdeni no bļodas esam izlējuši arī pašu bērnu. Vecā padomju civilās aizsardzības sistēma tika sagrauta un izdemolēta kā padomju balistisko raķešu bāze Elejā. Piecpadsmit neatkarības gados tērējot līdzekļus un laiku, daļa iznīdētā ir atjaunota. Tomēr to, ka sistēma valsts mērogā nav spējīga funkcionēt, pirmkārt, skaidri parādīja vētra janvāra sākumā. Toreiz bija redzams, ka “uz vietām”, kur aktīvi rīkojas pašvaldības, situācija nav nemaz tik bēdīga. Kā intervijā “Ziņām” pēc janvāra vētras atzina reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Māris Kučinskis, “lielākais haoss un nesaprašanās valdīja Rīgā. Turklāt nevis pašvaldībā, bet dažādo dienestu nesaskaņotā rīcībā”. Tad arī solīja, ka steidzami tiks pabeigta jauna civilās aizsardzības sistēmas koncepcija. Otrkārt, to, ka situācija ir bēdīga un risināma neatliekami, aprīlī parādīja tehnogēna katastrofa – kādā naktī Valmierā pārsprāga maģistrālais dabasgāzes vads Tallina – Vireši. Pilsētā skraidīja apjukuši cilvēki, daļa lēca mašīnās un devās prom no pilsētas. Treknu punktu tam pielika pēc gandrīz stundu ilgas klusēšanas atskanējusī trauksmes sirēna. Un atkal pierādījās – atbildīgie dienesti vairumā gadījumu pildījuši pienākumus, protams, cik atļāvusi viņu materiālā bāze. “Vājais punkts” atkal bija iedzīvotāju informēšana. Tā vietā, lai brīdinātu cilvēkus un, galvenais, paskaidrotu, kas viņiem tagad darāms, valsts galvaspilsētā viens priekšnieks lēmumus saskaņoja ar otru, otrais ar trešo un tā bez gala…
Maija sākumā civilās aizsardzības sistēmas koncepciju apstiprinājusi valdība. Jau tagad skaidrs, ka jābeidz darbs pie jauna civilās aizsardzības likuma. Vecais likums definē riska grupas objektus, bet nav kritēriju riska grupas objektu noteikšanai. Jelgavā tam ir ļoti svarīga nozīme, jo šeit atrodas daudz rūpniecības ražotņu un tranzīta objektu, kas avārijas vai diversijas gadījumā kļūs par iemeslu daudzu iedzīvotāju bojāejai. Likums arī neregulē, kas katastrofas novēršanā ļautu iesaistīt juridiskās un fiziskās personas un to īpašumu, kā arī kārtību, kādā kompensējami šo pasākumu laikā radušies izdevumi un zaudējumi. Vēl nerunājot par tādu “sīkumu”, kādā kārtībā Latvija sniegs humāno palīdzību citām katastrofu skartām valstīm.
Tie ir jautājumi, uz kuriem pašlaik nav atbilžu. Vakar visā valstī notikusī trauksmes sirēnu pārbaude, jādomā, ir viens no koncepcijas realizācijas maziem izpildes posmiem. Cerams, ka priekšniecībai un lēmējiem tagad būs skaidrs, cik Latvijas iedzīvotāju trauksmes sirēnu sadzirdēs. Pat, ja jelgavnieki nakts vidū saklausīs “Jērikas bazūnes”, vai viņi zinās, kā rīkoties. Un pat ja zinās, ka steigšus jāieslēdz radio vai televizors, vai tas nebūs jau par vēlu? Līdzšinējā sistēma paredz, ka vietējais operatīvais štābs par notikušo, postījumu apmēriem un riska pakāpi cilvēkiem informē Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu Rīgā. Tur notiek ilgā saskaņošana ar citām instancēm un tikai tad tiek dota komanda radio un televīzijai. Savukārt tur informāciju pārbauda vēlreiz. Vai nav pārāk gara ķēde, lai beigās glābjamajiem nekas vairs nebūs vajadzīgs?
Visbeidzot, koncepcijā nav minēta tāda pavisam prozaiska lieta kā normāli funkcionējoša visai valstij vienota palīdzības izsaukšanas telefona ieviešana. Pašlaik uzvirmo un norimst kaislības ap tālruņa numuru 112. Tad tiek piedāvāts vienoto izsaukuma dienestu veidot uz viena vai otra – policijas, ātrās medicīniskās palīdzības, ugunsdzēsības un glābšanas dienesta – bāzes. Skaidrs, ka šīs sistēmas normālai funkcionēšanai tiks izdalīti lieli līdzekļi, tāpēc tagad notiek interešu “deķīša” vilkšana katram uz savu pusi – kuram tiks tas gods “apgūt līdzekļus”? Tikmēr atliek vien minēt, ko ķert un kur skriet, kad nakts vidū izdzirdēsim skanam sirēnas spalgo skaņu.
