Redakcijā ieradās kāda sieviete, lai dalītos neizpratnē par cilvēku vienaldzību. Viņas stāsts nav satriecošs, jo katrs savu reizi esam piedzīvojuši vienaldzības trulo skatienu, un, iespējams, lielu pārsteigumu tas nesagādās vairs nevienam.
Redakcijā ieradās kāda sieviete, lai dalītos neizpratnē par cilvēku vienaldzību. Viņas stāsts nav satriecošs, jo katrs savu reizi esam piedzīvojuši vienaldzības trulo skatienu, un, iespējams, lielu pārsteigumu tas nesagādās vairs nevienam.
“Biju aizbraukusi pie saviem bērniem un mazbērniem uz Ozolniekiem. Pastaigājoties ieraudzījām, ka neliels vīrelis sit otram. Agresīvi, naidīgi, gatavs iznīcināt. Tas nebūtu tā kā nekas mūsdienās, bet… tam, ko sita, rokas un kājas klausīja tikai puslīdz. Spieķītis mētājās zālē, piecelties vīrs vairs nespēja. Bija smagi skatīties šo nevarību un cietsirdību.
Mēs bijām trijatā – es, vedekla un mazbērns ratiņos. Sapratu, ka nevaru šajā situācijā palikt vienaldzīga. Piegāju pie tā agresīvā un centos sākt sarunu, iespraukties pa vidu. Pamazām tas arī izdevās, un upuris kaut kā piecēlās un aiztenterēja, atvainodamies man. Tiktāl viss būtu normāli. Arī tas, ka man uz kājas ir liels zilums, jo viens spēriens netīšām trāpīja pašai, vēl nebūtu visai traki.
Svarīgākais šajā situācijā liekas kas cits. Proti, lai palīdzētu, mēs mājām garām braucošajām mašīnām, lai aicinātu palīgā kādu vīrieti. Visi šoferi redzēja šo dīvaino skatu – vienu invalīdu, divas sievietes ar mazu bērnu un līdz nejēgai sadusmojušos kausli, bet neviens neapstājās. Beigās viens vieglais auto gan apturēja. Un te nu būs svarīgākais stāsta akcents. … Tā bija pavisam jauniņa un trausla sieviete pie stūres, kas vēlējās kaut kā šajā situācijā palīdzēt.
Man ir tikai viens jautājums – uz ko mēs visi ceram?” tā savu stāstu pabeidza sieviete ar zilumu uz kājas, kura nespēja vienaldzīgi noskatīties viena nevarīga invalīda piekaušanā. Bet ne jau par kaušanos bija šis stāsts.
