Nereti no politikas personālijas mēdz aiziet, lai pēc laika atgrieztos. Lai strādātu vai arī rīkotu revolūciju vietējā politiskajā ūdensglāzē.
Nereti no politikas personālijas mēdz aiziet, lai pēc laika atgrieztos. Lai strādātu vai arī rīkotu revolūciju vietējā politiskajā ūdensglāzē. Pēc ilgiem Latvijas Bankas vadībā nostrādātiem gadiem un lata stabilizēšanas ar partijas veidošanu 2001. gadā sabiedrību pārsteidza kādreizējais atmodas laika spīdeklis Einārs Repše, kas nikni kritizēja tobrīd valdošo politisko eliti un tautai emitēja solījumus par labāku dzīvi nākotnē apmaiņā pret brangiem ziedojumiem paša izauklēto latu un citu valūtu veidā.
Patosa pilnā gaisotnē jaunā revolucionāra Repšes vadībā tapa “rainiskais” “Jaunais laiks” (JL), ko tā radītāji uzskatīja par vienīgo politisko spēku, ko nevada savtīgas intereses, sponsoru diktāti un “Maskavas roka”. JL pārliecinoši plūca laurus parlamenta vēlēšanās, un tā līderis nokļuva rekordātrumā apstiprinātās valdības priekšgalā. Jaunā slota Repšes izpildvaras personā izlidināja no amatiem virkni amatpersonu, ievelkot valsti vairākos vēlāk zaudētos tiesas procesos un papildu izdevumos, maksājot netaisni apdalītajiem kompensācijas, kā arī papluinīja savu reputāciju ar no pašas pleciem augošām zelta rokām. Laiku velti netērēja arī pats Repše – sākotnējā iecere “par piķi taisīt lielo politiku”, laika gaitā tika mazliet grozīta un tika nolemts, esot politikā, mazliet piepelnīties ar nekustamo īpašumu andeli un tūrisma biznesu.
Pēc dažādām politiskā šaha kombinācijām, neguvis atbalstu idejai par ārkārtas vēlēšanām valdības krišanas gadījumā, JL paguva pasēdēt opozīcijas solā, līdz krīzes nestundā lēma par labu brālībai ar vēl nesen asi kritizētajiem politiskajiem grupējumiem. Iesaistoties kārtējās valdības darbā, ekstrēmu atpūtu cienošajam Repšem sagadījās nokļūt vietējā Pentagona vadītāja amatā un gudrot argumentus Latvijas karavīru nepieciešamībai vēl gadu rīt Irākas putekļus.
Kārtējā kongresa priekšvakarā tapa zināms, ka līdz šim neapstrīdētajai autoritātei uz partijas vadoņa vietu parādījies JL rindās balstīts konkurents – kādreizējais eļļas un ledus lieltirgotājs, nereti apsmaidītais pašreizējais ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš. Repše nekavējās ķerties pie īsti radikālas taktikas, vispirms atbrīvojoties no politiskajai darbībai traucējošām nastām – daudzajiem īpašumiem, kas tika izlikti pārdošanai, – un pārliecināja kongresa delegātus par savām spējām vest JL pretī jaunām uzvarām pār “mācītājiem” un citām sāncenšu partijām politisko ierakumu bezkompromisu cīniņos, bet pašlaik JL “boss” uzsver, ka veiksmīga īpašumu realizācija un parādu nomaksa vēl vairāk stiprinās viņa neatkarību no finanšu haizivīm.
Politologi norādījuši, ka JL pienācis laiks gudrot svaigus lozungus, jo vecie saukļi par blēžiem augstos amatos un korupcijas apkarošanu ir zaudējuši brīnumiedarbību uz elektorātu. Arī kongresā nebija jūtams nekas no partijas dibināšanas dienas patosa, kad iesācējs politiķis Šadurskis būra vīzijas par jaunajos laikos gaidāmo gaišo rītdienu pensionāriem, kas varēs izbaudīt vecumdienas, auklējot mazbērnus un apceļojot pasauli.
Politikas oktobrēni, pagātnē piedzīvojuši pietiekami daudz nodevību un apdedzināšanos, tagad sapratuši, ka monopolizēt varu ar piecdesmit vienu vietu Saeimā ir grūtāk, nekā kādreiz domāja, un to pēdējā laikā atzīst arī pats eksbaņķieris. Par ietekmi nākamajā Saeimā JL un tā līderim vēl izcīnāms ne viens vien nikns bezkompromisa kariņš ar līdzekļos neizvēlīgiem konkurentiem, bet artilērijas kalibra izvēlei var lieti noderēt Repšes pieredze aizsardzības ministra postenī. Savukārt naudu ziedojušajai tautai pa šo laiku tikusi vēl viena mācība – kareivīgi noskaņots politiķis nav ar sūri pelnītajiem latiem darbināms spēļu automāts, tādējādi vieglākas dzīves laimests arī šoreiz ies secen.
