Novembra otrā puse un decembris ir laiks, ko gandrīz vai neiespējami dalīt dienās un nedēļās.
Novembra otrā puse un decembris ir laiks, ko gandrīz vai neiespējami dalīt dienās un nedēļās. Notikumi seko cits citam, darbi saistās, domas pārklājas, un brīdī, kad Studentu diena rit pilnā sparā, pēkšņi sevi pieķeru, ka prātā esmu jau pie nākamā pasākuma rīcības plāniem.
Aizvadītajā sestdienā Olimpiskajā centrā Rīgā notika gadskārtējā Latvijas Sporta veterānu savienības konference un arī Latvijas veterānu sporta spēlēs izcīnīto balvu dalīšana. Prieks, ka mūsu klubs kopvērtējumā ieņēmis otro vietu, palaižot priekšā vienīgi lielo Rīgu. Citādi varētu teikt – konference kā jau konference. Ar secinājumiem, ka kopumā sportā daudz problēmu, bet veterāni joprojām nadzīgi. Tomēr patīkami, ka šajā kontekstā veterāni nerunāja vien par savām būšanām, bet pievērsās arī skolu un studentu sportam.
Kopumā diena bija spraiga, tāpēc atslodzei labi noderēja balle Ozolnieku tautas namā, uz kuru aizgājām abi ar vīru.
Svētdien nācās skriet uz Rīgu – izrādījās, slimnīcā ievietots radu bērns no Liepājas. Meitenīte tur viena pati, braucu apraudzīt un noskaidrot, kas varētu būt nepieciešams. Vakarā – pie pašu mazbērniem Paulas un Lauras, kas nebija kādu dienu redzētas.
Pirmdien bija jāsavāc Studentu dienas “astes”, jāpadomā, kas bija labi, kas varēja būt citādāk. Kopumā varu teikt – forši studenti!
Obligātās sporta nodarbības mūsu studentiem šonedēļ bija mazliet apgrūtinātas – zālei liek jaunus logus. Šā iemesla pēc tika atcelta arī otrdien paredzētā Studentu līgas spēle basketbolā. Bet kurnēšanai nav iemesla, jāpriecājas, ka pēc remonta būs siltāk un labāk.
Trešdien Rīgā Latvijas Augstskolu sporta savienības prezidija sēdē apspriedām universiādes norisi, runājām par augstskolu darbinieku sporta svētkiem un par to, kā Sporta kongresā janvārī labāk parādīt studentu problēmas šajā jomā. Esmu pieteikusies arī dalībai studentu sportam veltītā konferencē Polijā, un ceturtdien beidzot izdevās pabeigt materiālu, kas sūtāms uz Ščecinu.
Piektdienai lielākoties ir tradicionāli pienākumi: rītapusē nodarbības studentiem, bet vakarā jāved Paula uz baseinu.
Līdztekus visu nedēļu (un ne pirmo) notiek gatavošanās nu jau trīspadsmitajam volejbola veterānu turnīram “Saulgrieži” – komandas piesakās, spēļu zāles jāpārlūko. Ar gadiem šis starptautiskais pasākums iet plašumā, gaidām viesus no Igaunijas un Lietuvas, piesakās tādi, kas līdz šim nav piedalījušies.
Šodien ar kluba dāmu veterānu komandu esam turnīrā Valmierā, vakarā gribētu redzēt bērnu Eirovīzijas konkursu televīzijā. Varbūt iespēsim arī ierasto pirts rituālu pie vedeklas vecākiem, bet svētdien jāved vīra kungs uz lidostu – kārtējais darba komandējums uz Vāciju. Var gadīties, ka pēc tam acīs iekritīs aizsāktais adīklis. It kā jau nemaz nav tā šalle vajadzīga, bet esmu secinājusi, ka pie šāda darbiņa var izdomāt visādas domas un atrast idejas.
