Jau kopš neatminamiem laikiem sabiedrība veidojusies, tās locekļiem pārdodot un pērkot vai kā citādi veicot darījumus, lai visas tajos iesaistītās puses gūtu sev kādu jūtamu labumu.
Jau kopš neatminamiem laikiem sabiedrība veidojusies, tās locekļiem pārdodot un pērkot vai kā citādi veicot darījumus, lai visas tajos iesaistītās puses gūtu sev kādu jūtamu labumu. Sākotnējie darījumi galvenokārt izpaudās, izdarot maiņu un tādējādi iegūstot preces, kas kalpo vissvarīgāko vajadzību apmierināšanai. Mūsdienu patērētāju sabiedrība pārlēkusi šo latiņu, tādēļ pašreiz izveidojušās tirgus attiecības prasa procesa uzraudzību.
Valstij ir pienākums ne tikai izdot šo jomu regulējošus normatīvus, bet arī rūpēties par darījumos iesaistīto dalībnieku tiesību un pienākumu ievērošanu. Kā zināms, līdz ar tūkstošiem jaunu uzņēmumu un pārdevēju parādīšanos nopietni aktualizējusies patērētāju tiesību aizsardzības problēma. Taču pašreizējā Latvijas pieredze rāda, ka konfliktu gadījumā nevienam, izņemot pašus patērētājus, nerūp ne preču un pakalpojumu kvalitāte, ne arī patiesības noskaidrošana.
Pirms neilga laika nācās saskarties ar patērētāju beztiesiskumu. Lai arī pastāv Patērētāju tiesību aizsardzības likums un līdzīgi likumi, kuru mērķis ir nodrošināt patērētāju “līdztiesību” (nav pat runa par ko vairāk vai kādām privilēģijām, salīdzinot ar pārdevēju), situācija Latvijā neatbilst tam, kā civilizētā valstī vajadzētu būt.
Problēmu var izjust katrs no mums, tikai nepieciešams viens priekšnoteikums – jūsu iegādātajai precei, pārdevējuprāt, jāsabojājas ar patērētāja mehānisku iedarbību. Kā zināms, reti kurš pārdevējs labprātīgi atdos atpakaļ naudu par preci vai sniegs iespēju izvēlēties ekvivalentu par tādu pašu summu, tādēļ, aizstāvot savas likumīgās tiesības, nāksies pavadīt laiku, spēlējot “vēstuļu pingpongu”, un arī pabojāt nervus.
Vidusmēra patērētājs, kas apzinās, ka prece bojāta viņa vainas dēļ, diezin vai mēģinās savas tiesības aizstāvēt ar visiem likumā paredzētajiem līdzekļiem un tālāk par prasījuma noraidījumu veikalā nedosies (arī ļoti daudzi patērētāji, kuru pusē ir taisnība, nevēlēsies tērēt ne laiku, ne līdzekļus, cīnoties ar pārdevējiem, izmantojot trešo personu palīdzību). Pēc sākotnējā prasības noraidījuma veikalā pircējam ir tiesības caur veikalu un Patērētāju tiesību aizsardzības centru nodot preci neatkarīgā ekspertīzē, taču problēmu rada fakts, ka tā skata lietu, pamatojoties uz skaidri redzamiem pierādījumiem, taču neanalizē lietas sastāvu kopumā (lietošanas instrukcijas, nekvalitatīva prece, ražotāja vaina). Tādēļ būtu naivi cerēt, ka pēkšņi taisnība izrietēs no eksperta lēmuma, parasti tas tikai atkārto veikalnieka teikto. Tomēr visvairāk izbrīnīja, kā eksperts izsprieda par manis iesniegtās preces – apavu – bojāšanu. Ielika roku kurpē un mēģināja atdarināt gaitu, kā es būtu varējis staigāt. Un tas 21. gadsimtā…
Taču “pēdējiem mohikāņiem”, kas tomēr izlems aizstāvēt savas tiesības, pēc loģikas noteikti nāktos apmeklēt jau minēto Patērētāju tiesību aizsardzības centru, kura primārais uzdevums ir tieši patērētāju aizstāvība. Var jau būt, ka ikdienas rutīna šiem valsts ierēdņiem ir krietni pabojājusi veselību, tomēr laipnu un saprotošu attieksmi neizdevās sastapt. Katrā ziņā šis “ierēdņu bataljons” nodarbojas vien ar starpniecību, bet īsti neko nelemj. Kad teicu, ka, pērkot apavus, netika sniegta pilnvērtīga informācija, man ar smīnu sejā norādīja, kā izskatīsies atbilde uz manu iesniegumu – formāla, jau neskaitāmos gadījumos izmantota. Kā ierosināja, ja kas neapmierina vai pārkāpts likums, droši dodieties uz tiesu, bet bez nopietnas juridiskas “aizmugures” to darīt būtu liels neprāts, jo, zaudējot prāvu, nāktos segt gan tiesas, gan arī pretējās puses advokātu izdevumus.
Manuprāt, pastāvošā sistēma skaidri pierāda patērētāju “cīņu ar vējdzirnavām”, jo neviens, arī tie, kam tas ietilpst darba pienākumos, pat necenšas palīdzēt. Vai problēma slēpjas gribēšanā vai mūžīgi minētajā naudas trūkumā, noskaidrot neizdevās. Taču nav normāli, ka nepastāv struktūra, kas spētu izanalizēt preces atbilstību gan tehniski, gan arī juridiski (cik daudz dzirdēts par ārvalstīm, kur patērētājs saņem kompensāciju, jo instrukcijā nav minēts par neatļautas lietas, teiksim, kaķa, sildīšanu mikroviļņu krāsnī). Varbūt beidzot pienācis laiks arī līdzīgiem tiesu precedentiem Latvijā?
Pašlaik izskatās, ka patērētājiem ir tikai pienākums – iegādāto kopt, rūpēties par to –, taču konflikta gadījumā viņiem savas tiesības neredzēt kā Latvijas tautai pazudušos trīs miljonus.
Saīsināti no www.delfi.lv
