Krievijas vēstnieks Latvijas Republikā Viktors Kalužnijs līdz šim bija pazīstams kā aktīvs mūsu valsts iekšējo un ārējo norišu tiešs dalībnieks, vērotājs un komentētājs.
Krievijas vēstnieks Latvijas Republikā Viktors Kalužnijs līdz šim bija pazīstams kā aktīvs mūsu valsts iekšējo un ārējo norišu tiešs dalībnieks, vērotājs un komentētājs. Tāda bija viņa pēdējā intervija vakardienas krievu valodā rakstošajā laikrakstā “Telegraf”. Intervijas toni varētu raksturot kā ierastu savas valsts ārpolitiku pārstāvoša diplomāta viedokļu paušanu. Tā pat varētu ietilpt jēdziena “diplomātija” skaidrojumā pirms gadiem pieciem izdotā vārdnīcā: “valsts ārlietu resora, kā arī valsts un valdības vadītāju oficiāla darbība valsts ārpolitikas mērķu īstenošanā un tās suverēno tiesību un interešu aizsardzība”.
Intervijā tika skaidri norādīts, ka ANO ģenerālsekretāra iecelšana, beidzoties līdzšinējā ģenerālsekretāra Kofi Annana pilnvarām, netiks izlemta bez Krievijas piedalīšanās. Vēstnieka kungam var piekrist, ka vēlēties ieņemt šo amatu mūsu Valsts prezidentei Vairai Vīķei – Freibergai nav neviens liedzis, vien ar to ir par maz, lai vēlmes piepildītos. Pat tad, ja viņas kandidatūru aizstāvētu visas pasaules varenie, Krievijai kā ANO drošības padomes pastāvīgajai loceklei, neapšaubāmi, būs savs atšķirīgs viedoklis. Izrādās, lai prezidente gūtu kaimiņvalsts atbalstu, vēlēšanās esot “jāpierāda ar darbiem”. Domājams, nav jāatgādina, kas tie būtu par darbiem.
Publikācijā sava vieta atvēlēta tradicionālajiem nepilsoņu un bilingvālās izglītības jautājumiem. Kārtējo reizi teikts, ka naturalizācijas tempi ir pārāk lēni, un pausts neviltots izbrīns par to, ka nesen mūsu valsts svinēja 87. gadadienu. Vēstniekaprāt, Latvijas valstij tik vien var sarēķināt kā piecpadsmit gadu. Lai nu vēstures interpretācijas un gadu skaitīšana paliek viņa ziņā. Īpaši, ja ņemam vērā diplomātijas definīcijā noteikto, ka tā ir valsts politikas turpinājums.
Tomēr viņa intervijā ir kāda joma, kurā vēstnieka kungs sniedzis apzinātu dezinformāciju. Pareizāk sakot, viņš ir pieskaņojies kopējam to kritiķu korim, kuriem šķiet, ka mūsu valsts bez gādīgās “matuškas” Krievijas aizies galīgā un neatgriezeniskā postā. Izrādās, ekonomiskās attīstības ziņā iestāšanās ES bijusi ar negatīvu attīstības zīmi, turklāt esam valsts, kas pilnīgi neko neražo. Esot labāk jāpalūkojas uz to pašu Krieviju, kas attīstot ar savām kaimiņzemēm partnerattiecības NVS un Eirāzijas ekonomiskās zonas ietvaros. Mūsu politiķi esot tie, kas izjaukuši plānus bēdīgi slaveno gāzesvadu no Krievijas uz Vāciju būvēt nevis pa jūras dibenu, bet pāri Baltijas valstu un Polijas teritorijām. Lai tas notiktu, Krievija neesot izvirzījusi nekādus īpašus politiskos un ekonomiskos nosacījumus. Visu “sapurgājuši” mūsu politiķi, nevietā uzmācoties ar savu okupāciju. Uz jautājumu, kā tad notiks tālākā ekonomiskā sadarbība, vēstnieka kungs atļāvās pieminēt arī Jelgavu. Pateicoties Maskavas brālīgajai rokai, mūsu pilsētā atdzims mašīnbūve. Protams, tas, ka kaimiņvalsts šeit grasās nodarboties ar savu kravas automašīnu salikšanu, ir tikai apsveicami. Katras ražotnes, kas piedāvā jaunas darbavietas, atvēršana ir visnotaļ uzteicama rīcība. Vien jāatgādina, ka bez šīs vēl neražojošās rūpnīcas pagājušajā nedēļā Jelgavā darbu sāka nopietna vācu uzņēmuma meitas firma, par citām, jau funkcionējošām, pat nerunājot. Starp citu, tepat Ozolniekos atrodas uzņēmums, kas jau daudzus gadus sekmīgi piedalās Pasaules Bankas finansēto siltumapgādes projektu realizācijā pašā Krievijā. Būtu tikai vēlēšanās redzēt un redzēto arī objektīvi atzīt, tad vēstnieka kunga vārdus varētu arī uztvert kā patiesi draudzīgas kaimiņvalsts sacītus. Citādi, runājot diplomātiskā valodā, to varētu definēt kā “smalki aprēķinātu, veiklu, arī viltīgu rīcību, ar ko cenšas sasniegt kādu mērķi”.
