Pagājušās piektdienas rītā devos prom no Jelgavas, lai apceļotu Kurzemi. Naktī uzsnigušais sniegs, palūkojoties pa logu, pasauli rādīja jauku un gaišu, mājās sēdēt nepavisam negribējās.
Pagājušās piektdienas rītā devos prom no Jelgavas, lai apceļotu Kurzemi. Naktī uzsnigušais sniegs, palūkojoties pa logu, pasauli rādīja jauku un gaišu, mājās sēdēt nepavisam negribējās.
Pirmais pārsteigums sagaidīja, izejot pagalmā, – ietves notīrītas, bet braucamā daļa tik balta un neskarta, ka tā vien gribējās to tādu arī saglabāt. Nu nieks taču, ka pagalms netīrīts, mazliet sasprindzinājuma, un automašīna no vietas izkustas, turklāt pat netraucēti izbrauc no pagalma – ziemas riepas tomēr palīdz. Nekas nespēj sabojāt prieku par ceļojumu, bet – stop… izskatās, ka iela arī nav tīrīta. Sākumā liekas, ka tā būs tikai nelielajā ieliņā pie mājas, bet satraukums kļūst aizvien lielāks, kad redzu – arī centrālās pilsētas ielas sedz sniega kārta un nekas neliecina, ka pa to būtu braucis kaisītājs. Eh, negribas būt piekasīgai – pulkstenis taču tikai seši no rīta, lai jau cilvēki paguļ! Kamēr savācu līdzbraucējus, paiet vairāk nekā stunda. Mana pacietība vainagojas ar patīkamu emociju piedzīvošanu – Lielā iela sagaidījusi sāls sējēju un baltās pūkas pārvērtušās pretīgā žļurgā, bet mašīnas riepas vismaz atklājušas kādu punktu, ar kuru veidot saķeri.
Skat, pilsētas robeža aiz muguras, un automašīnas ripo Līvbērzes virzienā, taču raito braukšanu apstādina kāda šķērsām sagriezusies automašīna. Gribu palīdzēt šoferim, bet, izkāpjot no mašīnas, kājas aiziet katra uz savu pusi. Nemaz ilgi nav jāgaida, kad gravitācijas spēks mani pieveic. Zilums garantēts, bet optimismu negribu zaudēt – gan jau to ceļu arī rajonā notīrīs. Un, kā vilku sauc, tā vilks klāt – tieši pie Līvbērzes tilta, kad pulkstenis rāda 7.45, ieraugu kaisītāju, kas iemet mana auto priekšējā stiklā sauju sāls.
Sīkāk par ceļojumu nestāstīšu, bet diena bija izdevusies. Arī laiks lutināja, taču atpakaļceļš vēlā vakara stundā gan tik patīkams nebija – sniega māte ķērās pie savu spilvenu purināšanas. Kamēr braucām pa Liepājas šoseju – viss kārtībā, par to ceļa apsaimniekotāji bija parūpējušies, bet, nogriežoties pie Anneniekiem uz Dobeles pusi, aina nebija tik priecīga. Kādus četrus kilometrus pārvietojāmies kā bruņurupuča mugurā, bet pēc tam kļuva labāk – sniegs jau pakusis, auto ripoja viegli… Dobelē – pavisam jauki, jo visas ielas tīras. Sniegs klāja tikai apstādījumus. Prieks par atgriešanos mājās bija neaprakstāms, taču izrādījās, ka tās nebūt nav beigas. Jelgava sagaidīja ar baltu segu visās pilsētas ielās! Autovadītāji brauca uzmanīgi, taču dažiem jau ziemas prieki bija beigušies – “sabučojušies” ar stabu vai citu auto. Tikai ceļu tīrītājus pilsētas ielās tā arī nemanīja. Pie Jelgavas pils pirmā iebraucu sliedes, un tur arī paliku – uzbrauktuves uz tilta slidenība bija pārāka par mašīnas riepu spēku. Ap pulksten 23 tomēr veiksmīgi nokļuvu mājās, vien bija palikušas nepatīkamas mieles par mūsu citkārt jauko pilsētu.
Paldies atbildīgajām institūcijām, it sevišķi “Kulk”, kas mums ļauj taupīt līdzekļus par ekstremālās braukšanas apmācībām, ierīkojot izdzīvošanas trasi pilsētas ielās. Vienīgi žēl to cilvēku, kas prieka par pirmo sniegu vietā saņēma apskādētu automašīnu un iznīcinātus pārdesmit tūkstošus nervu šūnu.
