«… mobilais telefons, uz kuru jūs zvanāt, ir vai nu izslēgts, vai nepieņem zvanus…» – tādu tekstiņu varēja dzirdēt ikviens, kas vēl pavisam nesen centās man piezvanīt pa mobilo tālruni.
“… mobilais telefons, uz kuru jūs zvanāt, ir vai nu izslēgts, vai nepieņem zvanus…” – tādu tekstiņu varēja dzirdēt ikviens, kas vēl pavisam nesen centās man piezvanīt pa mobilo tālruni. Nezinu – likteņa ironija, dīvaina sakritība vai vienkārši mana vieglprātība, bet es pazaudēju savu mīļo aparātiņu, ar kuru draudzīgi sadzīvoju gandrīz četrus gadus. Patiesībā es jau sen no viņa gribēju šķirties – mans mobilais “gribēja ēst” vismaz reizi dienā, arī tā izmērs bija mūsdienām gaužām nepiemērots, un par polifoniskajām melodijām un krāsaino displeju tas nebija informēts –, bet allaž bija žēl naudas jauna iegādei. Un pēkšņi – mobilā telefona vairs nav.
Zinu, ka daudzi šādās situācijās jūtas bezspēcīgi un izmisuši. Ne jau telefona, bet SIM kartes dēļ. Man tas gāja secen, jo pirms pāris dienām, it kā paredzēdama, visus tālruņu numurus biju pārrakstījusi piezīmju grāmatiņā, pārlasījusi visas īsziņas un sasniegusi jaunu rekordu savā mīļākajā spēlē. Kad konstatēju, ka esmu palikusi bez mobilajiem sakariem, jutos pārsteidzoši viegli un nolēmu, ka liktenis man “piespēlējis” lielisku izdevību iegādāties jaunu telefonu un, lai gan iepriekšējo varēju atgūt, – arī jaunu numuru. Šķita, ka tas varētu būt lielisks sākums jaunai skaistai dzīvei – ja kāds ļoti vēlēsies, sameklēs mani tāpat…
Telefonu noskatīju jau nākamajā dienā, bet ar numuru gan gāja grūtāk, jo gribējās īpašu. Un tādu es dabūju pēc nedēļu ilgiem meklējumiem. Bet, kamēr meklēju, biju “ārpus uztveršanas zonas”. Nebija jau tā, ka jutos nošķirta no apkārtējās pasaules, bet 21. gadsimtā dzīvot bez mobilā tālruņa ir jautri. To konstatēju, kad, sazinoties pa e – pastu, tika norunāta satikšanās. Pēkšņi apjēdzu, ka tik ierastā frāze “ja kas mainās, zvani” bija zaudējusi jēgu, jo nekas nedrīkstēja mainīties – man nevarēja piezvanīt. Arī kavēties nedrīkstēja, jo nevarēju “uztrinkšķināt”, lai pateiktu, ka jau skrienu, būšu pēc piecām minūtēm, tāpēc norunātajā vietā, lai gan aizelsusies, ierados apbrīnojami precīzi. Un draudzene arī. Tikai tad es aizdomājos, cik bieži mobilais telefons man ļāvis spēlēties ar laiku un bijis risinājums, lai satikšanos aizstātu ar “tad jau sazvanīsimies”.
Tagad mans mobilais telefons atkal ir ieslēgts un pieņem zvanus. Tikai neviens, izņemot pašus tuvākos, jau nezvana, jo nezina manu tālruņa numuru. Vai tā ir tā jaunā skaistā dzīve, uz kuru es tik ļoti tiecos? Kaut kā garlaicīgi, lai gan.
