Vai esat ievērojuši, ka mums visai nepatīk, ja uzdod tiešus un grūti atbildāmus jautājumus? Jo, lai atbildētu, ir jākoncentrējas.
Vai esat ievērojuši, ka mums visai nepatīk, ja uzdod tiešus un grūti atbildāmus jautājumus? Jo, lai atbildētu, ir jākoncentrējas.
Vislabākais treniņš ir mūsu mazie bērni “kāpēcīša” vecumā, jo jau pēc ceturtā jautājuma esam strupceļā. Tāpēc, ka pielāgoties bērna izpratnes līmenim un saprotami atbildēt uz jautājumiem nav viegli.
Ja piecgadīgs bērns jautā, kas ir nāve, uz to vēl var atbildēt. Piemēram, tas ir tāds brīdis, kad cilvēks no šīs mums pazīstamās pasaules ieiet nezināmā pasaulē, tāpēc nāve nevienam nepatīk un visi no tās baidās. No svešā mēdz būt bail.
Tad viņš jautā, kāpēc nāve ir vajadzīga. Un nevar atstāt šo jautājumu bez atbildes vai sakot – kad paaugsies, sapratīsi. Tie var izrādīties meli. Tad jāievelk elpa un “jāšauj” ārā: nāve ir vajadzīga, lai cilvēki saprastu, cik skaista ir dzīve. Vai tava omamma drīz mirs? Jā. Kāpēc? Tāpēc, ka ir ļoti veca. Vai mirst tikai vecie? Nē. Kāpēc? Lai cilvēki iemācītos mīlēt…
Viss. Saprotami. Piecgadīgais Meduspodiņš ir apmierināts un aiziet lēkāt ar bumbu, bet pēc laika viņš atnāk un jautā, kāpēc Pinokio no koka puišeļa kļuva par īstu. Un ļoti gribas uzjautrināties, sakot – viņš ir pirmais klonētais cilvēks. Bet nedrīkst. Jāmēģina paskaidrot, kāpēc šajā pasakā ir melots, jo no koka nevar izgatavot cilvēku.
Un es nevaru atbildēt uz jautājumu, kāpēc pieaugušie tiražē tik daudz melu – par rūķīšiem, Lieldienzaķīšiem, salavečiem.
Vai tikai tāpēc, ka bērni mums tic un uzticas?
