Nav jau obligāti jāizlasa Andreja Pumpura eposs «Lāčplēsis», lai pierādītu, ka esi šīs valsts patriots.
Nav jau obligāti jāizlasa Andreja Pumpura eposs “Lāčplēsis”, lai pierādītu, ka esi šīs valsts patriots.
Katru dienu skolā dzirdu negatīvu attieksmi pret savu dzimteni. Taču tā ir arī viņu dzimtene. Bieži uzdodu sev jautājumu, kāpēc jaunieši ir tik pesimistiski noskaņoti pret mūsu valsti. Un ne tikai jaunie, bet arī mammas un tēti, vecmammas un vectēvi, kas aci pret aci saskārušies ar pasaules karu.
Vairākiem saviem vienaudžiem jautāju, ko viņi saprot ar vārdu “patriotisms” un vai paši ir patrioti. Ja ne, kam būtu jānotiek, lai viņi par tādiem kļūtu.
Kāda brūnacaina dāmīte savieba seju un ar iznīcinošu skatienu teica: “Nē.” Un paskaidroja, ka viņa tāda kļūtu, ja nomainītos valdība. Bet valdības Latvijā mainās tik bieži… Tad es nodomāju, kāds sakars ar valsts “kalpiem” ir tavai nemīlestībai pret savu zemi. Kāda cita meitene, tikko lakotiem nagiem, teica, ka nav “galīgākā patriote”, taču savā ziņā ir. Viņai tas izpaužoties ikgadējās hokeja spēlēs un citos sporta veidos.
Reiz literatūras stundā noskaitīju dzejoli par Latviju. Pēc stundas kāds klasesbiedrs pienāca man klāt un teica: “Zini, Aija, Latvija smird.” Man tajā brīdī nolaidās rokas, nodomāju: “Un to saka puisis, kurš dzimis Latvijā.” Neizturēju un jautāju: “Ko tad tu nepakustini savu pēcpusi, lai tā tāda nebūtu? Tiešām tik grūti iemest tukšo kolas pudeli miskastē, nevis kaimiņa sētā?” Puisis kaut ko nomurkšķēja un aizgāja.
Kurš gan no mums nav savu reizi slaidā vēzienā nometis “snikers” papīrīti vai sliktākā gadījumā – “iežvidzinājis” krūmos šampanieša pudeli (gan jau kāds savāks).
Vārda “patriotisms” jēga ir arī nodokļu maksāšanā valstij. Šaubos par tiem “biezajiem”, kas uzcēluši mājas, kuras apsargā nikni buldogi, ceļ vasarnīcas un kuru “rezidencēs” svētdienas vakaros notiek zolīšu partijas.
Draugi mīļie, mēs šajā pasaulē neesam tāpat vien, neviens te nav pārpratuma pēc, mēs šeit esam, lai dzīvotu, izkoptu, attīstītu un mīlētu zemi, pa kuru staigājam. Ja nebūtu mūsu senču, jūs tagad nesēdētu pie tējas tases, nelasītu manu rakstu un nemērcētu kājas pie TV ekrāna.
