Vēstures gaitā iegājies, ka mazas valstiņas nereti kļūst atkarīgas no ambiciozu un valdonīgu lielvaru lēmumiem un darbībām.
Vēstures gaitā iegājies, ka mazas valstiņas nereti kļūst atkarīgas no ambiciozu un valdonīgu lielvaru lēmumiem un darbībām. Ar draudīgu impēriju sadzīvot nav neiespējami, bet pastāv iespēja nokļūt divu “milžu” interešu degpunktā gluži kā starp dzirnakmeņiem. Tostarp visai kutelīgā kontekstā, piemēram, kas saistīts ar jautājumu par politiskā patvēruma piešķiršanu.
Līdz šim dažādu, tai skaitā politisku, likstu vajātām personām par drošu slēpni nereti kalpojusi viena no pasaules dižākajām metropolēm Londona. Pēdējā laikā arī par Latviju ar humoru teikts, ka tā varētu kļūt par vēl vienu drošu pajumti tiem, kas spiesti laisties lapās no dūres vai rungas vicinošiem vadoņiem. Šogad pāris reižu nelielu ažiotāžu radīja savulaik Krievijas varas un biznesa gaiteņos toni noteicošā lieluzņēmēja Borisa Berezovska apciemojumi. Noslēpumainā gaisotnē aizvadījis vizītes pie virknes valsts prominenču, viņš drīz vien Latviju pameta, aiz sevis atstājot vien minējumus par vizīšu patiesajiem mērķiem un Kremļa pieprasījumus bēgli izdot lielvalsts tiesībsargājošajām iestādēm.
Latvijā nesen politisko patvērumu pieprasījusi vēl kāda ievērojama Krievijas biznesa aprindu figūra – viena no pagātnē varenās naftas kompānijas “Jukos” augstākajām amatpersonām un arī vairāku Latvijā darbojošos firmu līdzīpašnieks Mihails Jelfimovs, kuram līdz šim veiksmīgi izdevies izvairīties no Kremļa ķetnām oligarhu apkarošanas kampaņas ietvaros un dažu savu līdzgaitnieku sūrā likteņa – vadīt dienas nebrīvē kaut kur pie Sibīrijas taigām.
Līdz ar šo lūgumu Latvija nonākusi savdabīgas izvēles priekšā, un tuvākajā nākotnē, iespējams, būs jārod iespēja paēst tā, lai kaza paliktu dzīva. Tā kā Krievijā notiekošais Rietumu pasaulē tiek vērtēts atšķirīgi, tieši abas minētās puses var kļūt par tiem pretstatiem, starp kuriem Latvijai noturēt stingru un pašiem pieņemamu pozīciju nebūs viegli. It kā sliecoties atbalstīt Jelfimova lūgumu, kuluāros jau tiek norādīts uz uzņēmēja nopelniem Latvijas labā, vēl neatkarības rītausmā piepalīdzot ar naftas “trubu” noslogošanu, nemaz nerunājot par pašreizējo darbību privātbiznesā.
Maz ticams, ka Krievija ar laiku nepieprasīs izdot Jelfimovu, kura arests sankcionēts jau pirms vairākiem gadiem. Kremlis ar prezidentu Putinu priekšgalā līdz šim ne reizi vien asi kritizēts gan par savu oponentu, gan tādu demokrātijas elementu kā vārda brīvība apklusināšanu ar represīvām metodēm. Tādējādi uzņēmējam viņa izdošanas gadījumā būtu visas iespējas demokrātiskās pasaules acīs kļūt par kārtējo mocekli, ar ko kurantu pavadībā nežēlīgi izrēķinājusies varenā impērija, bet Latvija sev automātiski piekārtu represiju atbalstītājas vai pat Putina līdzskrējējas birku.
Savukārt, piešķirot Jelfimovam patvērumu, dievzemīte vispirms no lielā kaimiņa saņemtu kārtējo pārmetumu vilni, šoreiz – par blēdīgu oligarhu slēpšanu no “taisnās” tiesas. Visticamāk, būtu arī kluss Rietumvalstu atbalsts, sak, labi gan, ka neatdevāt saplosīšanai. Kopējā skaļā korī tepat uz vietas vienotos arī nacionālistiski noskaņotu domubiedru pulciņš, kas noskurinātos un perspektīvā mālētu no sādžām nākošu un pie letiņu mājīgo namiņu pakešlogiem klauvējošu politisko bēgļu bariņu apdraudētas valsts baiso ilūziju.
Tā nu ar nejaušu lielvaras vajāta oligarha “palīdzību” atkal esam nonākuši krustcelēs – kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp. Situācija gana piņķerīga, savukārt lēmums, visticamāk, būs ar tālejošām sekām. Kuru ceļu izvēlēsies Latvija?
