Klusi, bez organizētiem pasākumiem pagāja 4. de-cembris – padomju genocīda pret latviešu tautu vērstā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena.
Klusi, bez organizētiem pasākumiem pagāja 4. de-cembris – padomju genocīda pret latviešu tautu vērstā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena.
Tikai sēru karogi liecināja par trīsdesmitajos gados Padomju Savienībā dzīvojušo latviešu ciešanām. Droši vien retais no neskaitāmajiem gājējiem pilsētas ielās zināja iemeslu karogu godam aukstajā ziemas dienā. Par to klusē radio, televīzija un prese. Nezināmi iemesli mums liedz atcerēties arī 1919. gada pirmo komunistisko okupāciju līdz ar terora vilni, kas prasīja apmēram sešus tūkstošus (pēc citiem avotiem, pat deviņus tūkstošus) upuru. Neatzīmējam arī 1919. gada 18. martu – Jelgavas atbrīvošanas dienu no komunistiem. Pieminējām tikai 1941. gada 14. jūnija upurus. Tas atgādina neatkarīgās Latvijas gadus, kad par notikumiem PSRS trūka informācijas. Ja toreiz plašākai sabiedrībai būtu zināms, ka no apmēram 200 000 latviešiem, kas pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā dzīvoja PSRS, 1939. gadā palikuši vairs ap 120 000, tikai retais kā labāko no diviem ļaunumiem, kas mums draudēja, būtu izvēlējies austrumu kaimiņu. Arī tagad daļai no Latvijas iedzīvotājiem, nezinot patiesos notikumus, ir zināma nostaļģija par dzīvi padomju varas gados. Nesen Jelgavas muzejā skatījām padomju varas badā nobendētajiem ukraiņiem veltīto izstādi. Miljonu desmitos skaitāmi krievu un citu tautību upuri.
Daudz latviešu, kas Pirmā pasaules kara gados meklēja patvērumu Krievijā, darba, izglītības un ģimenes apstākļu dēļ neatgriezās dzimtenē, gāja bojā varmācīgā nāvē. Viņu vidū ir arī mana tēva brālis Arvīds Hartmanis, mātes māsa Cecīlija Gustava. Vai nav par daudz no divām dzimtām? Tūkstošiem nevainīgo sekoja arī leģendārais pirmais sarkanās armijas komandieris Jukums Vācietis, kas savu galu atrada sērskābes vannā. Pirmais komunisma nāves sarakstos ierakstītais latvietis bija leģendārais Ziemassvētku kauju pulkvedis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Fridrihs Briedis, kuru nošāva jau 1918. gada naktī uz 28. augustu. Runā, ka mums, latviešiem, esot par daudz dienu, kad jāizkar karogi sēru noformējumā. Bet tāda, par dziļu nožēlu, ir mūsu tautas vēsture, no kuras mēs nevarēsim aizbēgt nekad.
Pasaulē nerimst diskusijas par komunisma nosodīšanu sakarā ar genocīdu pret daudzu tautību cilvēkiem, pieprasot otru Nirnbergu, kur sodīja vācu fašismu par noziegumiem pret cilvēcību no 1933. līdz 1945. gadam, bet to nevar salīdzināt ar laikā no 1917. līdz 1991. gada varmācīgajiem notikumiem PSRS, Austrumeiropā un citos kontinentos. Tādēļ nedrīkstam klusēt par tautas pārdzīvojumiem divu lielvaru okupācijas rezultātā.
