M.Vītola piedzima 1940. gadā septiņu bērnu ģimenē, tas bija Otrā pasaules kara laiks.
M.Vītola piedzima 1940. gadā septiņu bērnu ģimenē, tas bija Otrā pasaules kara laiks. Četrdesmito gadu otrajā pusē valdīja liela nabadzība, visapkārt bija postaža. Vecāki – tēvs lietuvietis un māte poliete – uz Latviju pārcēlās darba meklējumos. “Visu mūžu esmu lepojusies, ka esmu lietuviete. Mājās pat sveces sakārtoju Lietuvas karoga krāsās,” stāsta Mildas kundze.
Diplomēta zootehniķe
Mācības Milda sāka 1947. gadā Bauskas rajona Īslīcē, tur pabeidza septiņas klases. Pēc tam nonāca kolhozā “Avangards”, kur līdz 1962. gadam, vēl jauna meitene, sāka slaukt govis. Par izcilu slaucējas darbu 18 gadu vecumā Mildai piešķīra Ļeņina ordeni. Pēc tā viņa brauca uz Maskavu, kur augsto apbalvojumu pasniedzis pats Padomju Savienības Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Ņikita Hruščovs. “Darbs bija ļoti grūts, bet strādāt vajadzēja. Pēckara laikā visi bijām vienādi, cilvēciskāki. Ideoloģijas un audzināšanas mehānisms paredzēja, ka visiem jāstrādā. Cilvēkiem bija augstāka atbildības izjūta un atdeve darbam.” 22 gadu vecumā Mildu veselības problēmu dēļ “pārsūtīja” strādāt uz Latgali, jo tur, Preiļu rajona Viļānos, “bija mazāk joda”. Tā kā Milda aktīvi darbojusies komjaunatnē, viņai ieteikts strādāt par instruktori Preiļu rajona partijas komitejā. “Tur iemācījos vērtēt cilvēkus, saredzēt viņos progresu.” Saņēmusi rekomendāciju mācībām partijas skolā Rīgā, vēl pēc dažiem gadiem viņa ieguva zootehniķes diplomu. “Lopkopība vienmēr bijusi mana mīļākā lauksaimniecības nozare,” teic Milda.
Partijas sekretāre
Tolaik labi zināmās sadales rezultātā pēc vidējās izglītības iegūšanas Milda nokļuva Līvbērzē, kur sovhozā “Jelgava” strādāja atbrīvotās partijas sekretāres amatā. Pēc Augstākās partijas skolas absolvēšanas kļuva par Glūdas pagasta kolhoza “Zemgale” priekšsēdētāja vietnieci, taču, kad “Zemgali” apvienoja ar “Nākotni”, pēc tālaika terminoloģijas, kļuvusi par “brīvkadru”. Lielā pieredze kolhozu darbā bija iemesls tam, ka Milda no 1977. gada kļuva par ekonomikas pedagoģi Zaļenieku tehnikumā, kur mācījās vairāk nekā 150 topošo lauksaimnieku. “Audzināju saimnieciskos kadrus, mans pienākums bija vadīt jauniešu darbu tā, lai kolhozā tiktu nodrošināta sekmīga ražošana, bija jāatrod labākie speciālisti.”
“Nebiju vēlama partijai”
Kad astoņdesmito gadu nogalē sākās Tautas frontes kustība, arī Mildas kundze piedalījusies aktivitātēs. “Man jau kopš bērnības ieaudzināts strādīgums un godīgums. Kad uz kolhozu atbrauca vadība no Rīgas un, neko nesaprazdami no darba organizēšanas un lauksaimnieciskās ražošanas, pavēlēja panākt aizvien augstākus rezultātus, skaidri pateicu, ka tas nav iespējams. Tā kļuvu “nevēlama”, tāpēc no darba partijā bija jāaiziet,” stāsta kundze. “Tajā laikā neļāva domāt, pašiniciatīva nebija iespējama, strādājām pēc pavēlēm.”
Tomēr Milda palika Zaļeniekos – kļuva par arodskolas direktora vietnieci saimnieciskajā darbā, un šajā amatā nostrādāja līdz pat pensijas vecumam. “Vienmēr esmu ļoti uzticējusies cilvēkiem,” teic kundze, kuras dzīves moto allaž bijis: “Ar augstu galvu, karstu sirdi un tīrām rokām.” Mildai nav bijusi raksturīga mantkārība, kā nereti to varēja vērot citu padomju laika vadošu cilvēku darbā.
Demokrātija nav visatļautība
Pašlaik M.Vītola kopj divas govis, no pagasta nomā piecus hektārus zemes un strādā piemājas saimniecībā. Tomēr laiks atliek arī būt aktīvai pagasta pensionāru padomes priekšsēdētājai. “Mūsu padome ietilpst valsts pensionāru federācijā. Esam pārstāvēti vadībā, izvirzām valdībai prasības pensionāru dzīves uzlabošanai, pieprasām pensiju indeksāciju.” Kundze pateicas par atbalstu pašvaldībai, kultūras darbiniekiem, skolēniem un pensionāriem, kas palīdz organizēt sirsnīgus pasākumus Zaļenieku pagasta vecajiem ļaudīm.
Vērtējot laiku pirms valsts brīvības atgūšanas, Mildas kundze teic: “Neesmu nožēlojusi nevienu stundu. Arī tagad cilvēkiem būtu jāstrādā ar pārliecību, ka svarīgākais ir cilvēks. Padarītais nav jākritizē, jācenšas kaut ko nopietnu darīt.” Viņa uzskata, ka jēdzienu “demokrātija” daudzi pārprot: “Jā, ir laiks, kad viss ir uz paša atbildības – “ej un dari” –, tomēr daudzi demokrātiju saprot kā visatļautību.”
M.Vītola ir pārliecināta, ka jānomainās paaudzēm – tikai tad būšot iespējama valsts un labklājības augšupeja. Pie varas vēl ir daudzi padomju laika cilvēki, kas “pielūdz tikai amatu un krēslu”. Jauniešu pozitīvos darbus varot just Zaļeniekos – kundze uzteic vairākas zemnieku ģimenes, kurās ar lauksaimniecību nodarbojas jau vairākās paaudzēs. “Ļoti veiksmīgi savu darbu organizē Burmistru, Buku, Bratkus un citas lauku saimnieku ģimenes, – modernizē lauksaimniecisko ražošanu, apgūst Eiropas naudu.”
***
Cauri laikiem
Zaļenieku iedzīvotāja Milda Vītola augusi daudzbērnu ģimenē, jau 16 gadu vecumā sākusi slaucējas darbu, vēlāk strādājusi vairākās partijas komitejās, bijusi partijas sekretāre, mācījusi ekonomiku lauksaimniecības tehnikuma audzēkņiem, tagad Zaļeniekos vada pensionāru padomi un lepojas, ka dzīvo pagastā, kur aktīvi un atbildīgi ļaudis strādā tā, lai labklājības līmenis augtu.
