Mūsu laiks ir piepildīts ar nākotnes cerībām, šodienas steigu, kas atstāj nogurumu, vilšanos un tukšumu.
Mūsu laiks ir piepildīts ar nākotnes cerībām, šodienas steigu, kas atstāj nogurumu, vilšanos un tukšumu. Un, pretojoties tukšajam nogurumam, kaļam atkal jaunus nākotnes plānus tagadnes kompensācijai.
Laiks nav pelnījis, lai tam piešķirtu steigas saturu. Tas plūst no mūžības uz mūžību, un būt šajā laikā ir cilvēka privilēģija. Neprotot izbaudīt laika ritmu, mēs dzīvojam pienākumu, uzvaru un darbu ritmā.
Tagad esot klusais laiks… Vai nav vienalga, kā šo laiku (puslaiku) sauc. Patiesībā šis ir tāds sastrēdzis, stresains un dubļains gada nogrieznis. Kāds tuvs cilvēks man teica: “Cik labi, ka tieši šajā laikā tu esi nonākusi slimnīcā! Visi skrien, bet tu vari laiku pavadīt klusā pieticībā.”
Slimnīca ir tāda noslēgta pasaule, kur notiek gaidīšana. Cilvēki cer uz izveseļošanos. Ir cerība. Tā ir vieta, kur arī mirst. Bet nomirstot mēs mostamies jaunai dzīvībai. Nezināmai. Tāpēc pārkāpt šo robežu nav viegli.
Slimnīcā, kur cilvēki gaida izveseļošanos, kur cerība un gaidīšana ir ikdienas saturs, vislabāk var ieraudzīt laika sadrumstalotību, ko paši cilvēki ar saviem neasajiem iegribu un darbīgumu cirvīšiem veic.
Telpā dejo gan miera, gan nemiera eņģeļi. Atšķirot vienus no otriem, ir laiks palūkoties mākoņos un baudīt debesu skaistumu. Laiks uzticēties Dievam, ārstiem un cilvēkiem. Laiks mīlēt.
