Ilgi domāja, taču beidzot kāds no Latvijas savīkšījies aizbraukt pie tautiešiem Īrijā, lai viņiem pajautātu: «Mīļie, kāpēc esat šeitan»?
Ilgi domāja, taču beidzot kāds no Latvijas savīkšījies aizbraukt pie tautiešiem Īrijā, lai viņiem pajautātu: “Mīļie, kāpēc esat šeitan?” Šādu iniciatīvu izrādījuši prezidentes biroja pārstāvji. Protams, ir jauki dzirdēt, ka beidzot kādu sāk interesēt, kāpēc mūsu valsts pamazām paliek arvien tukšāka, kāpēc laba tiesa iedzīvotāju uzskata, ka piepildījums savai dzīvei un arī makam rodams svešumā. Vienīgi nav īstas pārliecības, ka šoreiz no valsts maka tērētais taujātāju komandējums atnesīs kādu līdz šim nezināmu atklāsmi.
Ja ziņu aģentūrām sacītais par braukšanas patiesajiem nolūkiem ir taisnība, būs arī taisnība iepriekš apgalvotajam, ka valsts politiskā elite tiešām dzīvo Mēness otrajā – neredzamajā – pusē. Viņiem līdz pat brīdim, kad uzzināja informāciju par aptuveno no Latvijas izbraukušo skaitu, par to nebija nekādas nojausmas. Jau pirms daudziem mēnešiem Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere sacīja: “Ekonomikas ministrija ir iekļuvusi apburtā lokā secinot – lai iedzīvotāji izvēlētos strādāt Latvijā, nepieciešams valsts labklājības kāpums. Bet, lai panāktu ekonomikas attīstību, ir vajadzīgs kvalificēts darbaspēks. Taču ministrijai nav pat pamatinformācijas par darbaspēka aizplūšanas apjomiem. Šāda analīze ir steidzami nepieciešama, lai labklājības kāpuma veicināšana būtu iespējama.” Izrādās, pēc tam bija vajadzīgi vēl daudzi mēneši un daudzas plašsaziņas līdzekļu reportāžas, līdz kāds sadomātu noskaidrot cēloņus, kāpēc tik daudzi Latvijas iedzīvotāji devušies svešumā. Godīgi sakot, būtu labāk klusējuši par komandējuma mērķiem. Tie ir tik acīmredzami, ka nav skaidrs, ko vēl nepieciešams pētīt un analizēt. Atbilde meklējama bez īpašiem pētījumiem – šodien “reņģēdājus” vairs nevar piespiest strādāt par vēdera tiesu. Pietiktu aizbraukt tepat līdz Skrundai un pajautāt tur palikušajiem iedzīvotājiem, kāpēc desmitā daļa pilsētas iedzīvotāju izvēlējās doties pelnīt iztiku Lielbritānijā vai Īrijā. Tikpat labi tā pati pētnieku brigāde varēja atbraukt līdz Ozolniekiem un pajautāt, kāpēc tur palikusi vien teju puse no daudzdzīvokļu mājas iemītniekiem. Būtu tikai vēlēšanās, nebūtu tam jātērē kroņa nauda.
Protams, patīkami, ka pamazām daudzviet Latvijā, Jelgavu ieskaitot, tiek atvērti arvien jauni rūpniecības uzņēmumi. Tajā pašā laikā šis prieks var izrādīties visai pāragrs. Turklāt ļoti vienkārša apsvēruma dēļ – jaunajās rūpnīcās jau tagad daudzviet nav kas strādā. Acīmredzot šajā gadījumā darba devējiem pienācis pēdējais brīdis nopietni apsvērt darba samaksas principu maiņu. Piekritīsiet, ka nav normāli tas, ka zemeņu un sēņu lasītāji Īrijā pusmēnesī var nopelnīt tik daudz, lai Latvijā cilvēks normāli iztiktu mēnesi. Taču straujš darba algas kāpums samazinās ārvalstu investoru interesi par mūsu valsti. Viņiem izdevīgāk būs ražotni atvērt Ķīnā vai tepat Baltkrievijā. Jau pašlaik parādījusies bīstama tendence mūsu pašu uzņēmējiem atvērt ražotni kādā no bijušās Padomju Savienības valstīm. Iemesls vienkāršs – par algu, ko piedāvā šejienes uzņēmēji, strādāt grib arvien mazāk. Labāk būt melnstrādniekam svešumā. Tāds ir tas apburtais loks, kas nedēļas laikā jāuzzina prezidentes sūtītajai brigādei. Acīmredzot pēc atgriešanās mājās taps atskaite, un tajā būs atspoguļots izpētītais. Ļoti interesanti, kādas būs viņu rekomendācijas, lai situāciju ar darbaspēka aizplūšanu labotu “uz labo pusi”.
