«Mums ir vienošanās!» naktī no 16. uz 17. decembri Briseles ES Padomes ēkas vestibilā satraukti runāja garām skrienošie diplomāti.
“Mums ir vienošanās!” naktī no 16. uz 17. decembri Briseles ES Padomes ēkas vestibilā satraukti runāja garām skrienošie diplomāti. Pulkstenis bija pustrīs naktī. Drīz arī cits pēc cita uz preses konferenču telpām devās smaidīgie prezidenti un premjeri, lai pusotram tūkstotim žurnālistu pavēstītu, ka vēsturiskā vienošanās par ES 2007. – 2013. gada budžetu ir panākta. Divdesmit piecu ES valstu līderi bija spējuši pielikt rezultatīvu punktu sarunu maratonam, kas otrajā sammita dienā bez apstājas bija ildzis teju astoņpadsmit stundu. Turpmākajos sešos gados ES būs 862,3 miljardus eiro liels budžets. Kam jāpateicas par pēdējā brīdī tomēr izcīnīto vienošanos? Kuram jāsaka paldies, ka Latvija sarunu beigās saņēma 4,5 miljardus eiro ES fondu naudas jeb par aptuveni 300 miljoniem vairāk nekā pagājušās nedēļas britu piedāvājumā? Visvairāk jāpateicas Eiropas politiķu veselajam saprātam. Jaunais budžets bija vajadzīgs visiem, un ES līderi to apzinājās.
Jaunajām Austrumeiropas dalībvalstīm vitāli svarīgi ir jau laikus sākt darbu pie ES fondu apguves projektiem. Savukārt “vecajām” dalībvalstīm līdztekus finansējuma sadalījumam ne mazāk svarīgs ir arī PR vēstījums – projekts “Eiropas Savienība” vēl joprojām elpo! Līdz ar mirušo Eiropas Konstitūciju un nevarīgo Lisabonas stratēģiju nespēja vienoties par nākamā perioda budžetu būtu pārāk liels trieciens. Naivi apgalvot, ka pie lielā apspriežu galda valstu vadītāji to vien darīja, kā tikai domāja par kopējo labklājību un mieru pasaulē. Tomēr vienošanās vārdā līderi spēja pieklusināt nacionālo interešu retoriku. Politika ir kompromisu māksla, un vienošanās bija ieturēta labāko ES kompromisu tradīciju garā. Nedaudz piekāpties spiesti bija visi, bet gandrīz visi arī pēc tam jutās kā vienīgie uzvarētāji. Jāuzsver arī atsevišķu dalībvalstu, pirmām kārtām Vācijas, nopelni vienošanās kaldināšanā. Jaunā kanclere Angela Merkele pilnībā attaisnoja cerības, ka viņa varētu sekmīgi uzņemties starpnieces lomu. Tieši viņa sarunu strupceļā ierosināja ES budžetu palielināt par 13 miljardiem eiro.
“Runa nav par Vācijas, bet gan par franču un vācu kopīgi, roku rokā radīto priekšlikumu,” uz žurnālistu lūgumu komentēt Merkeles iniciatīvu nedaudz greizsirdīgi norādīja Francijas prezidents Žaks Širaks. Gados vecajam prezidentam bija jānopūlas ne tikai, lai saglabātu savu līderību, bet arī lai vienkārši izturētu sammita nogurdinošo norisi. Zinoši cilvēki runāja, ka lielākās pauzes starp sarunu raundiem viņš izmantojis, lai dotos uz viesnīcu atpūsties.
Jāatzīst, ka bez Francijas aktīvās piedalīšanās vienošanās nebūtu iespējama. Lielā mērā pateicoties tieši tās stingrajam atbalstam, jaunās dalībvalstis saņēma cerēto finansējuma palielināšanu. Protams, tas daļēji skaidrojams ar franču vēršanos pret britu budžeta atmaksu, tomēr tas lietas būtību nemaina.
Gan Tonijs Blērs, gan A.Merkele, gan Ž.Širaks panāktās vienošanās laurus droši var pierakstīt sev – katram viņiem būs daļa taisnības. Širaks turklāt var būt apmierināts, ka piespiedis britus par 10,5 miljardiem eiro samazināt savu ES budžeta atmaksu. Savukārt Blērs, ka piespiedis frančus vismaz runāt par ES kopējās lauksaimniecības politikas reformu.
Latvijas finansējuma daļas palielinājumā savi nopelni ir arī mūsu valsts delegācijai. Slavēt premjerministru Aigaru Kalvīti gan nav īpaši nepieciešams, jo tuvojas vēlēšanas, tāpēc esmu drošs, ka viņš šo Briseles panākumu izmantos ar uzviju.
Tomēr, vērojot šo divu dienu notikumus, radās priekšstats, ka Latvijas delegācija strādā gudri un pārdomāti. Protams, ne jau mūsu draudi bloķēt budžetu vien izlēma tā nākotni. Šajā spēlē pēdējais vārds pieder “lielajiem puikām”. Bet jāatzīst, ka arī šis veto, pat ja tas realitātē izrādītos tikai diplomātisks blefs, kļuva par sekmīgi izraudzītas stratēģijas daļu. Tāpat kā Latvijas viedokļa argumentēta, ar skaitļiem pamatota izklāstīšana. Tieši personiskas sarunas ar citu valstu delegāciju amatpersonām šādas intensitātes sammitā bija vitāli svarīgas.
Politikas zinātnes teorija māca, ka mazām valstīm efektīvākais savu interešu aizstāvības ceļš ir alianšu veidošana. Mūsu delegācija šīs teorijas patiesības par bloķēšanos ar citām valstīm sekmīgi realizēja praksē. Jāmin gan visu triju Baltijas valstu kopīgā nostāja, gan sadarbība ar citām jaunajām dalībvalstīm un Ziemeļvalstīm. Rezultāts ir redzams – esam saņēmuši vairāk naudas, nekā tika solīts, dodoties uz Briseli. Vai spēsim to visu apgūt, ir cits jautājums.
Saīsināti no www.delfi.lv
