«Asiņainā drāma Spāru ielā» (21. decembris) fiona: Dresēts, nedresēts – kāda tam pašlaik vairs nozīme. Suns sakoda cilvēku, tad nu, ļautiņi mīļie, esiet tik godprātīgi un atbildiet par nodarīto kaitējumu.
“Asiņainā drāma Spāru ielā” (21. decembris)
fiona: Dresēts, nedresēts – kāda tam pašlaik vairs nozīme. Suns sakoda cilvēku, tad nu, ļautiņi mīļie, esiet tik godprātīgi un atbildiet par nodarīto kaitējumu.
Anna: Sakostajam no soda naudām labāk nekļūs. Ir jāaizliedz suņu turēšana pilsētā.
kitsch: Pilsētā vajadzētu stingrākus suņu turēšanas noteikumus vai vismaz policistiem nodrošināt pašreizējo ievērošanu. Dažkārt gribas no rītiem paskriet ap dīķi, kas ir pie Zvejnieku ielas. Protams, tur pastaigā tiek vesti “mīļi” un “nekaitīgi” sunīši, kuru saimnieki tikai pasaka: “Manējais nekož!”
102: Es domāju, ka suns neuzbrūk cilvēkam, kas tam neko nav nodarījis. Daudzas cilvēka neapzinātas izdarības var netieši izprovocēt suni uz agresīvu rīcību, tādēļ sabiedrībai būtu jāzina, kā apieties ar dzīvnieku, ja tas gadījies ceļā, bet suņu saimniekiem būtu jāievēro noteikumi, kas neļauj sunim brīvi tikt ārā no tā teritorijas, savukārt īpašo suņu šķirnēm nepieciešama kaut primāra dresūra…
AAARIS: Varētu ilgi spriedelēt par to, cik neaudzināti un izaicinoši ir bērni/pieaugušie un ko darīs vai nedarīs suns. Cik esmu novērojis, suns gandrīz vienmēr ir sava saimnieka “spogulis”, jo tas ir bara dzīvnieks un pakļaujas sava bara (saimnieka ģimenē iedibinātajai) kārtībai. Līdz ar to jebkura saimnieka rakstura īpašība (nekaunība, spēka demonstrēšana, kašķīgums, labsirdība utt.) neizbēgami izpaužas arī suņa uzvedībā. Saimnieks to var pat neapjaust, jo “viņš jau neko tādu” nedara. Vienīgi suņa raksturs var tās pastiprināt vai vājināt. Ja bara vadonis ir suns, nevis cilvēks, tad ir pavisam slikti. Nevajadzētu aizmirst, ka suns mājās tik tiešām ir liela atbildība. Tādēļ saimniekiem būtu jāpastudē dzīvnieku uzvedības psiholoģija, jo īpaši tiem, kas par tādiem vēlas kļūt. Tā teikt – ja gribi braukt ar auto, nokārto eksāmenu un saņem tiesības!
rosita: Pilnībā vaina jāuzņemas suņa īpašniekam, jo mēs nekad nevaram 100 procentu galvot par sevi, kur nu vēl par suni! Pati, dzīvojot laukos, bieži redzu šādus gadījumus. Tad līdz tikai draudi: “Nesavāksi suni, nošaušu un viss!”
Marta: Būtu nepieciešamas izmaiņas likumdošanā, lai suņa uzbrukums tiktu kvalificēts, it to būtu veicis suņa saimnieks ar visām no tā izrietošajām sekām. Varbūt tad viens otrs nāktu pie prāta. Līdzīgi kā ar dzērājiem šoferiem, pasēžot utainā un smirdīgā kamerā.
nu, nu: Zinu gadījumu, kad mūžvecs “onka” regulāri caur žogu kaimiņu sunim meta ar visu, kas pagadās. Katru reizi suni ieraugot, to visādi kaitināja. Nabags dažbrīd bija novests līdz ārprātam. Kā jau bieži gadās, sunim pienāca arī saldais atriebes brīdis. Skalpu vīram nenoņēma, bet pēcpuse viņam bija apstrādāta pamatīgi. Godīgi sakot – biju suņa pusē.
zakitis: Es domāju, ka to suni vajadzētu turēt pie ķēdes un visus suņus vajag turēt pie ķēdes. Iet pastaigāties tikai ar saimniekiem un uzmanīt tos.
Angelo: Vainīgi ir suņa saimnieki. Ir jāapzinās, ka suns nav diez ko saprātīga būtne, bet viņam ir asi zobi.
nu, nu: Ģimenē gan pats, gan bērnus esmu iemācījis, kā rīkoties, sastopoties ar suni. Pat agresīvi noskaņotu. Man līdz šim izdevies tikt cauri bez īpašām problēmām. Turklāt bērni ir iemācīti pret jebkuru dzīvnieku izturēties ar cieņu. Mums ir diezgan liels suns, tāpēc bērniem bija pozitīvs piemērs. Tajā pašā laikā pašam bijusi negatīva pieredze saskarsmē ar riebīgiem pieaugušajiem un bērniem, kas sev par izpriecu manu suni speciāli kaitinājuši. Reiz vienam nācās par to samaksāt, tiesa gan – tikai ar pamatīgi sabojātu apģērbu un pamatīgu izbīli.
