Teiksmas un stāsti par politiķiem un viņu pelēkajiem kardināliem gandrīz visos laikos un iekārtās bijusi neatņemama modernās folkloras daļa.
Teiksmas un stāsti par politiķiem un viņu pelēkajiem kardināliem gandrīz visos laikos un iekārtās bijusi neatņemama modernās folkloras daļa. Ietekme un valsti slepus pārvaldoša ķēniņa oreols ar iemeslu un bez tā Latvijā pēdējās desmitgades laikā ticis piedēvēts gan lielrūpniekiem un naftiniekiem, gan baņķieriem un citu būtisku jomu pārstāvjiem.
Ja ticēt vienai no ietekmīgākajām Latvijas politikas un biznesa aprindu personām Ventspils mēram Aivaram Lembergam, tad pašmāju darboņiem, ostas pilsētas galvu ieskaitot, jau zināmu laiku nekādas teikšanas vairs neesot, jo varu un ietekmi uzurpējis viens no pasaulē pazīstamākajiem finanšu spekulantiem un filantropiem Džordžs Soross.
Ir savādi tādas lietas dzirdēt no cilvēka, par kuru pašu ne tik sen neoficiāli tika runāts kā par kabatas politikas funkcionāru, kas gluži kā neredzams regulators, izmantojot politisko partiju finanšu atkarību no Ventspils tranzīta uzņēmumiem kā sponsoriem, spēj dabūt “savā kabatā” un manipulēt ar teju divām trešdaļām parlamenta. Nekad nav bijis iemesla apstrīdēt ostas pilsētas mēra “nopelnus” arī sev vēlamas sabiedriskās domas veidošanā ar naftinieku iegādāto mediju uzņēmumu skaļā rupora palīdzību.
Ar krāšņiem epitetiem un darbībām Lemberga kungs sev uzmanību piesaistījis jau ne reizi vien – gan publiski pasūtot “iesālīties” kādreizējo pri(h)vatizācijas kuratoru, gan uz savu galvu pieņemot lēmumu, ka Ventspilī atšķirībā no pārējās Latvijas jaunais gads sāksies ar nelielu laika nobīdi, kad citviet šampanieša glāzes jau būs iztukšotas. Tagad politiķis ir kategorisks – Latvija, viņaprāt, ir Sorosa meitas uzņēmums, kur miljardieris, operējot ar ievērojamiem naudas resursiem, izveidojis paklausīgu ministru, ierēdņu un nevalstisko organizāciju sistēmu, kas barojas tieši no dāsnā finansista struktūru pupa. Tādējādi pēc izteikumiem teju vai jāsecina, ka premjera postenis Latvijā kļuvis lieks, ja jau reiz kontrole pār ministrijām un politisko situāciju valstī ir Sorosa rokās.
Ietekmīgā Ziemeļkurzemes pilsētas vadītāja publiski paustie uzskati pagaidām izklausās vien pēc droša placdarma gatavošanas gaidāmajām vēlēšanām. Lai arī pēdējā laikā viņš sācis domāt par mierīgām vecumdienām un noliedzis kuluāros runāto, ka ieplānojis nākšanu lielajā politikā (īpaši pēc tam, kad nenotika ventspilnieku sponsorēto “naftas zemnieku” un “jauno demokrātu” apvienošanās kopīgā listē), šādu iespēju pilnībā izslēgt tomēr nevar. Virkne aizgājušo, kas ar laiku atgriežas, jau ir redzēta, turklāt šoreiz godpilnais uzdevums saistīts ne ar slimas politiskās elites dzenāšanu vai noteikta sociālā slāņa aizstāvību, bet gan ar nesaudzīgu cīņu pret šķiru, kas no naudas paciņām uzaudusi spēcīgu tīklu un gluži kā bezspēcīgu zelta zivtiņu tur tajā visu pasauli, ieskaitot Latviju.
Lai nu kā, mūsu valsts jaunāko laiku politisko pasaku skapja lādītē nu nācis klāt vēl viens papildinājums – pastāsts par to, kam īsti pieder vara Latvijā. Jaunā versija ir atšķirīga no līdz šim dzirdētajām, ka pie neredzamajiem, politisko toni nosakošajiem kardināliem pieskaitāms gan Lembergs, gan virkne finansiālās ietekmes ziņā viņam līdzīgo. Ja vien Ventspils saimnieka satraukums ir neviltots, tad varam uzskatīt, ka lēmumi par politisko procesu virzību Latvijā pretēji agrākajiem minējumiem vairs netiek pieņemti, sēžot uz sausas naftas “trubas” aiz klusa termināla nožogojuma vai pēc medībām tukšojot kortelīti Puzes mežā.
