Tas notika pirms gadiem pieciem sešiem. Tolaik biju blondīne (es runāju par matu krāsu, nevis diagnozi).
Tas notika pirms gadiem pieciem sešiem. Tolaik biju blondīne (es runāju par matu krāsu, nevis diagnozi). Kādu vakaru ieradās māsas paziņa, ar kuru nekad nepratu atrast kopīgu valodu, lai gan arī īpaši necentos, vien asi atbildēju uz viņa dzēlīgajām piezīmēm. Taču tovakar viņš apsēdās man pretī un pavisam nopietni teica: “Tu uzskati, ka esi baigi skaistā? Izbalinājusi matus un tagad domā, ka viss vilciens uz tevi skatīsies?!” Ak, nē, es tā nedomāju, turklāt izmantoju citus sabiedriskā transporta līdzekļus, nevis vilcienu, taču pēkšņi apjēdzu, ka neko riebīgu viņam nespēju atbildēt, un sāku raudāt. Asarām acīs skatījos spogulī un konstatēju, ka patiesi esmu viena no simtiem “izbalinātu” meiteņu. Viena no simtiem, nevis es pati.
Šķiet, tas vakars ļāva man atklāt lielisku pašizpausmes un pašapliecināšanās veidu, kas vēl aizvien nav zaudējis aktualitāti. “Pastāvēs, kas pārvērtīsies,” apņēmīgi noteicu un sāku nebeidzamu ceļojumu matu krāsu un sakārtojumu pasaulē.
Pēc ilgiem meklējumiem nokļuvu kādas frizieres krēslā, kas sākumā piesardzīgi īstenoja manas visnotaļ pieticīgās idejas, reizēm nedroši apvaicājoties, vai man nebūtu iebildumu pret rudu, melnu, sarkanīgu šķipsniņu, pret vienu vai citu griezumu. Man pretenziju nebija – mati taču ataug, un tos jebkurā brīdī var pārkrāsot. Rezultāts allaž bija pārsteidzošs.
Tagad viss ir citādi – manos matos savas idejas realizē viņa. Frizieres apmeklējums izvēršas par savdabīgu spēli, kuru mēdzu dēvēt par pašapziņas celšanas terapiju. Kāds mans kolēģis smej, ka mani mati frizieres rokās ir plastilīns, no kura viņa lipina mākslas darbu. Un tā ir patiesība. Kamēr viņa jauc krāsas un darbojas ar šķērēm, es spogulī neskatos, tādēļ par jo lielāku pārsteigumu izvēršas brīdis, kad sevi ieraugu. Un kad mani ierauga citi. Reizēm šķiet, ka nu visi griezumi un krāsas ir izsmeltas, bet friziere allaž izdomā ko jaunu un vienmēr tas atspoguļo manu iekšējo pasauli – paskatoties uz matiem, var uzzināt, kā jūtos, ko domāju. Es mainos, tādēļ esmu. Man nav svarīgi, ko par manu izskatu domā apkārtējie, man ir svarīgi, ko domāju es. Ko tur liegties – es sev patīku, tādēļ smaidu, līdz ar to patīku arī citiem. Smaids ir lipīgs.
Sievietei ir vajadzīgs mirdzums acīs, sirdī un matos. Acīs mirdzumu tik viegli vis neuzzīmēsi, arī ar sirdi ir tāda ķēpīga padarīšana… Laikam tāpēc Dievs radīja frizierus – ja ir mirdzums matos, tad gribot negribot iekvēlojas arī acis un sirds.
